Vakar nebija nekādi 5 aliņi. Knapi otro pinti līdz pusei izdzēru un jau uznāca lūziens, jau ap 21:00 gulēju.

Šodien darba vietā būšu vēl kādu laiciņu pirms 9:00, ap 8:50.

No vienas puses, jau ir apnicis katru darba dienu noslēgt ar pāris aliņiem un agru atlūšanu, bet no otras puses — jāļauj tam apnikt tik ļoti, ka vot pilnīgi negribēsies. Tas arī būs ceļš uz izmaiņām.

es stāvēju (sēdēju pie datora actually) izvēles priekšā

lai būtu skaidrs izvēles konteksts, vakar vakarā nopirku šnabja Absolut pudeli un ieliku to saldētavā (tagad iedomājamies šo auksto, tumīgo šķidrumu)

jautāju organismam: "ko darīt?"

organisms teica, ka vajag peldšortu kabatā ielikt mobilo ar Endomondo, cigaretes, šķiltavas un dzīvokļa atslēgas. un uzsēsties uz velo, pabraukāties.

Tvaika ielā redzēju milzīgu metāllūžņu kaudzi, pēc tam aizbraucu uz Vecāķu pludmali, tālo galu, kur stabam piestiprināts uzraksts rāda, ka Vecāķu oficiālā peldvieta tajā vietā beidzas. apgūlos smiltīs, sildījos saulītē, uzpīpēju cīgu. netālu sēdošie jaunekļi kaut ko runāja par krievu hiphopa (vai ko stilu sauc) grupu Кровосток (stc, ja zin krievu valodu un sagribās drusku čerņas, tad iesaku) un ārzemju ceļojumiem, pēc tam sāka pīpēt gandžu. vārdu sakot, lielisks fōniņš :-)

aplipu ar smiltīm, tāpēc pabraucu 0,5 km tālāk līdz oficiālajai nūdistu pludmales zīmei, uzkāru šortus uz velo un izpeldējos, forši, atsvaidzinoši

interesanti, ka starp oficiālo Vecāķu pludmali un oficiālo nūdistu pludmali ir tāda zōna, kur gan plikie, gan peldkostīmotie uzturas, mikslis un buferzōna; nekad nebiju tur bijis dienas laikā, tāpēc man interesanti

aizbraucu līdz Mangaļsalas mōlam, paskatījos uz kuģiem, uzpīpēju, pasildījos uz siltā betōna

tad — mājās; kopā nobraucu (un drusku nogāju) 57 km

tagad esmu mājās, izkāru izmazgātās drēbes, atpogāju aliņu

ārkārtīgi jaukas 7 stundas sanāca, vispār kaut kā neparasti labi/mierīgi jūtos :-)

šobrīd domāju mazliet, par skaisto kodumu un zilumu uz pleca, par kaut ko... ^_____^ tādu:

es pat īsti nezinu, vai turpināt šo vakaru ar lētajiem ne pārāk garšīgajiem Rimčega Aldara Pilzenes aliņiem vai tomēr nopirkt vēl vienu Absolūta ampulu un drusku garšīgi saskrūvēties

Iedzēru aliņu. Kļuva labāk ap sirdi :-)
Man vēl ir 7 aliņi un viena sirds.

Piecēlos plkst. 13.00. Taisīju rīsus ēst, tiku mazliet samulsināts, kuram gan vajadzīgas durvis, vai ne...

Atnāca ziimogvasks pēc matu griežamās mašīnītes.

Vispār tāda dīvainīgi apātiska sajūta. Skatos youtūbē klipus par datōru vēsturi... Īstenībā tas ir tik paradoksāli, ka vienmēr aizmirsu, ka šādos brīžos es taču varētu darīt dajebko, ko vēlos, jo tāpat neko produktīvu nepadarīšu, un kādēļ tad neiepriecināt sevi? Bet tas kaut kā vienmēr aizmirstas. Vēl arī par vakardienu mieles... tā vietā, lai pateiktu "nē", kaut ko čakarējos. Vēl labāk, protams, būtu "nē" teikšanas vietā pateikt "jā".

Iedzēru vienu aliņu, vismaz tik daudz enerģijas radās, lai noslaucītu galdu / datoru un izsūktu ar putekļusūcēju istabu :-)

Tagad doma ir iepļaut mazliet šņabīti un aiziet paēst un iepirkties. Manuprāt, lieliska doma.

Un vēl es ļoti ļoti gribu šovakar laicīgi aiziet gulēt un rīt laicīgi piecelties. Nu tā ļoti, ļoti, ļoti.

Iedzēru vienu aliņu, pasaule kļuva jaukāka.

Tagad iešu gulēt, un rīt būs atkal jauna diena :-)

šodien atlūzu uz dīvāna tāpat apģērbies ap nezinu cikiem dienā

vēlu vakarā pamodos

yulungu piešķīra aliņu

uz vienu brīdi sajutos tāds... es nezinu, tik pilns, tik pilnīgs

man bija tik silti, viegli, labi

un pat aliņu dzēru lēni, lēni, jo manī ir tik daudz alkohola, ka nevajag strauji piedzerties

* * *

tagad tā sajūta gan pazuda gandrīz, tikai kājās palika mazliet, kuras sausas un vilnas zeķu sildītas

patiesībā kājām šobrīd ir neparasti labi :-)

Rīt (ne pēc kādas algas utt.) aliņu yulungu — manai glābējai no pārāk mazā pāļa posta :-)

♥ Pamodos tā pa plkst. 14.00. Galva nesāpēja, arī īpaši neslāpa. Atvēru logu, izrādījās, ka ir diena, gaisma, nu, visie tie mēsli, kas parasti.

♥ Kārtējo reizi konstatēju (dziļu pārdomu un faktu analīzes rezultātā), ka dzīve ir šausmīga; bet, par laimi, ledusskapī bija 2 aliņi, tie atgrieza kaut kādu harmoniju manā uztverē; kā arī anihilēja visus tos šausmīgos, izdomāti nevajadzīgos pienākumus, kā piemēram: vajadzētu uzkopt istabu, vajadzētu tomēr šodien paskriet; vajadzētu vakarā tomēr aiziet uz Avatar'u, vajadzētu izdomāt, ko dzīvē darīšu, lai nopelnītu kaut kādu naudu — nu, visi tie ikdienišķie, dzīvot traucējošie sūdi.

♥ spicausis jau bija pieminējis jaukos britu komiķus Mitchell and Webb, bet tikai šodien youtubē tā pa īstam atklāju viņus, vairākas (ok, 4 stundas) skatos viņu klipiņus un rēcu, nu baigi labie :-D Piemēram, par aliņiem runājot: skatos šo klipiņu, vairākas reizes, ar katru reizi tas šķiet arvien rēcīgāks: YouTube — Lager Beer — Mitchell and Webb.

☆☆☆

Par aliņiem runājot, vai nevēlies glāzi jauka, atspirdzinoša alus? :-D
Mitchell and Webb Situation - Refreshing Beer:
+ part 1
+ part 2
+ part 3

☆☆☆

Tagad ir plkst. 19.55, un man ātri jāpieņem lēmums par turpmāko rīcību šovakar. Ir 2 ceļi:
a) vieglais ceļš: doties noskriet 10 km Mežaparkā;
b) smagais ceļš: doties uz veikalu pēc alus un kārtīgi piepļumpēties.

Ir situācijas, kad alkohols nepalīdz pieņemt lēmumus, bet arī netraucē lēmumu pieņemšanas procesam. To sauc par tā saucamo indivīda brīvo izvēli (jeb tās ilūziju).

Dzeru Dr. Tereško... ēhm, nē :-) Užavas tumšo aliņu — miegam.

Tik daudz par ko gribētos uzrakstīt, piemēram par to, ka Rīgas Laika malējais numurs ir īsta atziņu krātuve, tāpat kā Ir. Ahh, nu labi, nekur tā prese nepazudīs, vēļāki uzskaitīšu!

Un par to, cik smieklīgs komentētājs man šodien uzradās, izdvesa 2 totālas pērles :-), es pilnīgi appimpjojos uz brīdi un ... un smējos :-)

Un cik lieliska patiesībā ir dziesmiņa Гражданская Оборона - Всё идёт по плану — jā, manī plosās gan Iļģu Spēlēju dancoju fans, gan krievu metāļugu, gan amurikāņu zāles pīpētāju, gan britu The Prodigy, man nau identitātes, es esmu... da es nezinu, kas es esmu, man viss vienalga, mans prāts nau trenēts, es vispār nedomāju, es esmu paviršs, un tāds arī... nu labi, domājam pozitīvi, pozitīvi =) Nu labi, kas es par fanu, man nau ne Prodigū maikas ne draugu krievu metaļōru, ne savas koklītes — lūk, identitāte, kuras man nau! Koklītes man nau!!!

Un par to, ka vakar bija viedoklis, ka man esot paveicies, ka es varu nākt uz darbu 12-tos un viss ir oki! Nē, tā nav. Nav paradīzes zemes virsū, piedodiet. Manas dienas manā darba vietā ir skaitītas, un es jau to esmu pieņēmis, un... un kā būs, tā būs. Es, piemēram, nezinu, cikos es rīt piecelšos. Un jā, man dzīvē ir tik ļoti veicies, bet es to vienkārši nenovērtēju — bet nu... bet nu kā būs, tā būs!!! Jo... kaut kā jau visam jānotiek, virzībai jābūt, patiesībā virzību nevar apturēt, un virzība ir laba :-)

— — —

Apskaužams paškritikas trūkums un pašpārliecinātība :-)

[...]
А все другие остальные - такое дерьмо,
А все другие - враги и такие дураки.
[...]

— — —

Caurumi ausīs vēl joprojām nau aizdzijuši, bet man gribas jau nākošos :-)