Nozagtās · sarunas

palasījos ziņas. uzdūros rakstam par šī gada praidu un kārtējo politiķu nostāju. DUSMAS. bļaut gribās par to homofobiju. MILZONĪGAS DUSMAS!!!!!!!!!!!!!!
kur var būt tik aprobežoti cilvēki? kā var būt tik muļķīgi aizspriedumi?

es pazīstu tik jaukus homoseksuālus cilvēkus, ka, ja vien viņi ietu tajā gājienā, es ietu līdz ar viņiem, neskatoties uz to, ka sava dzimuma pārstāvji manī neizraisa seksuālas jūtas. daļa valdības paši ir homoseksuāli, ja vien cilvēki zinātu, kas darās dažā labā valsts iestādē.. un tad tie lielie homofobiskie paziņojumi!

maitas. aprobežotas maitas! katru reizi, kad kāds tautas kalps izsaka savas dziļās domas un ideālo pamatojumu homofobijai man gribas viņa virzienā mest cirvi!

vienkārši neizturami. visu laiku kaut kādas problēmas, kaut kas neiwt. Gribas bļaut. Šorīt aiz dusmām vienkārši nolīdu viena kaktā un raudāju. Man besī uzņemties vainu par kļūdām, kas radušās citu neprasmes dēļ un pie tam procesos, no kuriem es neko nesaprotu, bet es uzņēmos. klients atsūtīja paldies par ātriem un precīziem labojumiem. vismaz kāds prieciņš.

bet visādi citādi, laikam got what wishwd for - ikdienu, kas mētā augšā un lejā, kas liek sajust.

aizvakar runāju ar viņu atkal. biju jau aizmirsusi visas savas sajūtas, bet saruna ar viņu atsauca atmiņā. tikai šoreiz es uz sevi skatos no malas, visas sajūtas ir tādas, kādas parasti rodas, kad skatos filmu - es izjūtu to pašu, ko galvenais varonis, tikai es neesmu galvenais varonis. interesanti. vakarnakt arī interesanti sapņi rādījās.

up&down. atgādināja vienu Pixar multeni par aunu, kuru katru pavasari apcirpa, bet viņš turpināja lēkāt neskatoties ne uz ko.

bija notikumu pilna. es sēdēju virtuvē, ēdu vakariņas un mēģināju stāstīt, 2 minūtes kāds klausījās, bet tad atkal aizgāja savās sarunās. nevienu tā arī īsti neinteresēja mans stāsts līdz galam, tikai kaut kādi fakti pa vidam, un es sajutos tā, kā parasti rāda seriālos - bērns, kura vecāki jautā, bet nedzird atbildes, līdz es sapratu, ka nav jēgas stāstīt, ka mans prieks, manas sajūtas par to visu ir tikai skaņa, ar ko aizpildīt telpu.

just put a smile on my face and faded into my room.

Pavasaris, vasara... un visi tik priecīgi un tik laimīgi par sauli, par sevi, par citiem, par visu, kas notiek. Pavasara depresija. Jau kādu trešo dienu gluži bez iemesla smoku savās skumjās. Var jau to novelt uz hormoniem un citām lietām, bet šoreiz loģika nepalīdz. Ir tik neizsakāmi skumji, ka nav kur likties. Gribas tikai raudāt. Izraudāt visu, kas iekšā, bet kā lai citiem izskaidro, ka cilvēks raud bez iemesla, ka vienkārši gribas raudāt?

Šodien biju vienu soli līdz tam, lai uzraksītu atlūgumu. Es vēlos pamest visu, kas man ir šeit un šobrīd, un doties projām, bet es esmu pārāk gļēva, lai atstātu aiz muguras pilnīgi visu, kas man ir.

šodien man teica, ka mana vēlme visu laiku mācīties, atrasties attīstībā ir bēgšana. un vēl man pajautāja, kāds ir manas dzīves mērķis. nu jopcik, kā tad to var zināt? es zinu, ko es vēlos, bet vai tad es varu pateikt, ziniet, mans mērķis ir strādāt par skolotāju un, ja es tikšu programmā, es iešu prom no darba. kurš tad to saka priekšniekam? un, ja nu es netieku, ko tad? iet atkal un teikt, ziniet, es netiku, es te palikšu? nē, paldies, mani mazie mērķīši, lai paliek pie manis. un kas tur slikts, ja es vēlos iepazīt un uzzināt pēc iespējas vairāk. tā ir bēgšana? vsp kā var tā vispārināt? par to bēgšanu vēl ir jāpadomā.

nu... es nemīlu teikt, ko domāju, cilvēkiem, ar kuriem man īsti nav nekā kopīga. tāda vaļsirdība nav manā gaumē, priekš kam viņiem atbildēt, lai viņi no manām atbildēm izloba manu patieso būtību? nē, paldies. un vispār, ja mani šitā paņem priekšā un izanalizē... ir ko domāt. jāsaliek sev pa plauktiņiem viss atpakaļ.
jā, šīs pārrunas vismaz ļaus sagatavoties 4dienai. bija labi, ka tās bija šodien. pat ļoti labi.

ai, man tāda dusma sēž uz to darbu - nav naudas, ko izmaksāt. es zinu, ka man nevajadzētu to ņemt tuvu pie sirds, bet es ar tiem cilvēkiem runāju, es veidoju kontaktu un solu, ka būs, a naudas kā nav, tā nav. tad vēl tas murlis bezkaunīgais uzdrošinās paziņot, ka viņam nemaksā, un to dara man aiz muguras, un man zvana un pārmet kaut ko, bet ir samaksāts tas, kas bija apsolīts un kā bija apsolīts un pat nākts pretī. ai, besī, tā citu sajūta, ka viņi ir tie paši svarīgākie un vienīgie. a, ja man būtu pilnīgi pajāt, ko tad? tad nekas viņiem nebūtu samaksāts. vnk skumji, dusmīgi un visādi citādi negatīvi.

bet citādi - es negribu to pieaugušo ikdienas rutīnas dzīvi. es vēlos justies  brīvāka nekā pašlaik esmu. šobrīd vienkārši gribas mazliet pačīkstēt. pārejoši.

Tiku otrajā kārtā. Tagad liekas, ka pirmā bija visvienkāršākā, jo nevar jau zināt, cik sīva būs konkurence, bet to jau manīs pēc pāris nedēļām. Vēl 2 dienas un tad 4 brīvas. Varēšu lasīt un papildināt savu rakstu. Nejūtos nekāda zinātniece. Liekas dīvaini, ka savos gados būšu minēta jau divos akadēmiskos izdevumos. Tas saucas - būvējam karjeru. Gribu izturēt otro kārtu un tikt trešajā, lai uz kādu laiku pilnīgi mainītu savu dzīvi.
Ja izdosies, tad pēc 2 gadiem došos uz UK studēt to, ko vēlos, un ceru, ka pa to laiku papildināšu savu akadēmisko sasniegumu sarakstu par vismaz vēl 4 gabaliem - tā teikt, lai ir konstante - 2 gab./gadā.

šobrīd gulēt, lai rīt var drukāt atskaites. cerams, ka printerim beidzot būs tinte parādījusies kuņģītī.

mazā māsa atkal 5dien izcēlās. bijām iekš vien` party ar apmaiņas studentiem un vnk kacināšana pārvērtās par kko vairāk, un viņai atkal ir kārtējais draugs, no kura viņa centīsies izvairīties. vakar viņš atsūtīja īsziņu ar standarta bla bla txt un ko tā māsa dara? zvana man un jautā, ko lai raksta pretim. as usual. un es vienu brīdi 5dien sēdēju istabā un vēroju nepazīstamus cilvēkus - kā kino, kur tu redzi katra skata, žesta patiesos nolūkus, jo 2h garumā esi iepazīstināts ar galveno varoni, tikai šoreiz bez 2h iepazīstināšanas, bet viss bija tik skaidrs, tik acīmredzams, - bildi varēja sašķirot - kas ar ko un par ko runā, ar kādu mērķi un cik nopietni, pat nedzirdot, ko runā. palikās garlaicīgi. visi pamazām izklīda, tad es devos māsas meklējumos, mani mazliet nokaitināja tā gaidīšana. vienu brīdi likās - viss zb, es eju projām, bez viņas, taču nevarēju. zb, jo es tāpat zinu, ko viņa pēc tam teikt, ko darīs - tā jau ir iestrādājusies shēma un man tā sāk apnikt. pareizāk sakot, man sāk apnikt būt backup`am. ok, tie satiktie cilvēki ir interesanti, bet.. un man nepatīk "just wave and smile", i like to smile like i mean it.

lookin` 4 smthng. can't find it. feelin` like outstander.

"Why must i feel this way?
just make this go away
just one more peaceful day..."

" This is your life, are you who you want to be"

vakar bija ciemos krustmāte. vārds pa vārdam un tā ar tēti sakasījās, ka maz nelikās, bet nu sava taisnība jau tētim bija. uzzināju visādas interesantas lietas par pagātni un secināju, ka man ir augsta goda un cieņas izjūta pret citiem.

veikalā atradu sidru, ko iekš sweden ražo, to pašu, ko mēs vienmēr dzeram, kad esam zviedrijā. tā sapriecājos par atradumu, ka nopirku vienu bundžu un izdzēru. baigi labais :))) mmmmmmmmmmm... :)~~~~

bet pa nakti redzēju tik labu sapni, ka sajutos laimīga. sen nebiju jutusies tik laimīga. tikai žēl, ka tas bija sapnis, ka reālā dzīve tādu laimes sajūtu sniegt nevar. tad nu šodien visu dienu dzīvoju sapņa iespaidā un jūtos laimīga, lai gan darbs [un man starp citu šodien skaitās brīvdiena!!!] visu sajūsmu nodzenā.

pamazām tuvojos reālajam sapnim, ceru, ka piepildīsies. vismaz zaļā gaisma startam ir dota.

I've waited all my life to cross this line
to the only thing thats true
so I will not hide
its time to try anything...

ai, nogurums, besis, visa kā par daudz. pagāsnakt redzēju sapni - braucu ar bračku trolejbusā, man kaut kāds jauniešu bariņš atņem maku, izložņā, kas tur labs un atdod, bet bez naudas, maitas, 80Ls savāca, es modinu brāli, kas iesnaudies, un saku, ka mani apzaga, brālis pamostas, ātri ievērtē situāciju un dabū manu naudu atpakaļ. Situācija veiksmīgi atrisināta, bet man riebjas šitie sapņi par sabiedrisko transportu, es tajos parasti esmu bezpalīdzīga un mani parasti apzog, taču šoreiz viss labi beidzās :)

ai, i. šodien uzdzina dusmu, bija sarunāts, ka viņa dabūs koncerta biļetes, ne jau priekš manis, bet priekš 2 citiem maniem paziņām un viņa nedabūja, bet paziņot to iedomājās tikai šodien, 2 nedēļas vēlāk, un es nezinu, vai būtu pateikusi vispār, ja es nebūtu pajautājusi. Nu tas nav normāli. Ja tev kaut kas nobrūk, kas nav no tevis atkarīgs, tas vismaz tik daudz var kā atsūtīt īsziņu ar tekstu, ka nesanāca.

ai, mani vnk tracina bezatbildība.

rīt braucam pie l. ciemos. Viņa pārvākusies uz Jelgavu tgd. es, ed,, z. esam 100%. i. vēl domā, jo viņai nav naudas, bet es tā domāju, ka, ja gribētu, tad naudu dabūtu. ja tiešām gribās draugus satikt, tad naudu var atrast un es neizprotu viņas prioritātes. brīžiem liekas, ka viņai bail no draudzības, ka viss, kas viņu saista ar citiem cilvēkiem ir alkohols un tusiņi. a little bit sad.