Pavasaris, vasara... un visi tik priecīgi un tik laimīgi par sauli, par sevi, par citiem, par visu, kas notiek. Pavasara depresija. Jau kādu trešo dienu gluži bez iemesla smoku savās skumjās. Var jau to novelt uz hormoniem un citām lietām, bet šoreiz loģika nepalīdz. Ir tik neizsakāmi skumji, ka nav kur likties. Gribas tikai raudāt. Izraudāt visu, kas iekšā, bet kā lai citiem izskaidro, ka cilvēks raud bez iemesla, ka vienkārši gribas raudāt? Šodien biju vienu soli līdz tam, lai uzraksītu atlūgumu. Es vēlos pamest visu, kas man ir šeit un šobrīd, un doties projām, bet es esmu pārāk gļēva, lai atstātu aiz muguras pilnīgi visu, kas man ir.
|