Sanāca drusciņ neplānota nedēļa Skotijā, bet man te patīk. Jābrauc biežāk. Miers, aitas un kaijas aiz loga, un Glāzgova 20 minūšu attālumā. Ko gan vēl cilvēks varētu vēlēties. Nu, varbūt vienīgi aprīli - lai nedaudz siltāks.
http://www.economist.com/blogs/democrac
Nemaz nerunāsim par zeķubiksēm...
Nu tā, burvīgi!
Aizgāju uz manas zviedru kolēģes vadīto āra vingrošanas nodarbību, nokritu, pamatīgi nobrāzu kāju. Atradu savu potēšanas pasi - stingumkrampju pote pagājušajā gadā, protams, palaista garām. Turklāt, šobrīd šajā valstī streiko ārsti.
Vakar saņēmām divus kāzu ielūgumus - viens būs Skotijā, šogad decembra sākumā, otrs - nākamgad jūnijā, Mančestrā. Izteicu S.O. piedāvājumu saderēt, ka kāzām, kas būs decembrī, ir pamats, kas saistīts ar jauna pasaules pilsoņa ierašanos - pārlieku jau nu ātri visa šī plānošana ir notikusi.
Pilnmēness, vai?
Šausmīgi gribas pateikt, viss, liec man mieru, nekad vairs negribu tevi redzēt, tu esi lielākā kļūda manā dzīvē.
Pateicu arī. Pati arī ticu. Jo reizēm tā tiešām ir lielākā kļūda manā dzīvē. Līdzsvaram tas reizēm ir arī labākais, kas ar mani noticis.
Vai jūs atceraties pirmo nodaļu savās skolas dienu angļu valodas mācību grāmatās? Ar tiem vissvarīgākajiem teikumiem pasaulē - This is a book, that is a bag? Un to, ka līdz ar pirmo stundu bija jāmācās kaut kādas mistiskas formas nekārtnajiem darbības vārdiem, kuru pielietojumu varēja tikai minēt? (neattiecas, protams, uz jauno paaudzi un Centra humanitārās ģimnāzijas pārstāvjiem, es mācījos pamatskolā normalis, pie angļu valodas skolotājas, kura, kā es tagad saprotu, pati varēja pateikt tikai gatavus teikumus).
Šorīt klausījos savā vācu valodas pasniedzējā, kurai šī pasniegšana ir sirds lieta par 500%, un domāju - ak vai, cik žēl tā laika, ko izšķiedu, nejēdzīgā secībā apgūstot lietas, ko var iemācīties tik loģiski un skaisti. Un tas turklāt bija tik grūti un nepatīkami, kaut svešvalodas apgūšana ir tik dabisks smadzeņu kustināšanas veids!
Man šķiet, ka šajā nedēļas nogalē braukt uz Parīzi nebūtu īsti prātīgi... Paliksim vēl ar bēbi vilciena stacijā. Pirms pāris gadiem streika dēļ brauca tikai viens no pieciem paredzētajiem vilcieniem un es trīs stundas stāvēju kājās. Iespēja to atkārtot mani kaut kā šajās dienās nevilina.
1) Man patīk strādāt mājās. Es gan to daru jocīgos laikos, piemēram, sūtu kolēģiem epastus 5 no rīta.
2) S.O. tagad patiešām ir nekustamo īpašumu magnāts, viņam ir īpašumi četrās valstīs.
3) Ziema teju klāt.
Manu optimistisko kaimiņu (to, kurš mani solīja iesūdzēt) ir pametusi viņa draudzene (tā, kuras kaķi es atradu, pirms viņš mani draudēja iesūdzēt). Pats par sevi šis apstāklis nebūtu īpašas ievērības cienīgs (viņa draudzene izskatījās ļoti jauka un noteikti nav pelnījusi dzīvot ar šādu nāpsli), bet, vedot prom savas mēbeles, viņai ir izdevies iebuktēt mājas lifta durvis. Līdz ar to, tās vairs neveras ciet un lifts nestrādā.
Tā nu es pieteicos līdzi mājas kooperatīva priekšsēdētājam, lai optimistiskajam kaimiņam paziņotu priecīgo vēsti, ka viņš varēs samaksāt kādas 5000 naudiņas par lifta remontu. Šoreiz viņš vairs nedomāja, ka esmu austrumeiropas izcelsmes mājsaimniece, un nesolīja iesūdzēt. Par histērisku nedabūjušu muļķi arī mani vairs nesauca, bet, runājot kā jurists ar juristi, mēģināja man skaidrot, ka brīdī, kad viņa tās lifta durvis sabojāja, viņi jau vairs nebija attiecībās, turklāt esot strīdējušies jau ilgu laiku pirms tam. Ak, teicu es, ja vien Herr Jurists būtu toreiz paņēmis iekšējās kārtības noteikumus, viņš zinātu, ka dzīvokļa turētājs ir atbildīgs par visiem zaudējumiem, ko mājai nodara viņa viesi. Un viņam taču ir atbilstošā apdrošināšana, vai ne?
Lasītāj, šajā brīdī viņš atcerējās par apdrošināšanu. Nekāds pokera spēlētājs viņš nav, un jurists arī ne pārāk.
Netīšām nopirku garšīgāko līdzņemamo kapučino šajā pilsētā - vietā ar uzrakstu "Te atradīsit garšīgāko kafiju pilsētā".
Krūmgriezis is back - protams, tas notiek rītā, kad pēc vakardienas pošu izraisītās pusgulētās nakts Sofija beidzot ir aizmigusi. par laimi arī vakardienas aizvainotais bērns šodien ir atgriezies pie ierastā smaidīgā veidola.
Mācos, mācos - pēc pusotras nedēļas atsākas darbs, tad vairs nepamācīšos!
Drusciņ sabēdājos, jo pirmo gadu netieku uz Edinburgas festivālu..
Ir tik auksts, ka téjas vietā uzvārīju karsto šokolādi. Bet tāpat labāk nekā +34C.
Sāku skatīties BBC jauno Šerloka Holmsa interpretāciju - ar Benedict Cumberbatch. Šajā izpildījumā Šerloks dzīvo mūsdienu Londonā, nemitīgi sūta īsziņas un pīpes vietā lieto nikotīna plāksterus. Visumā savdabīgs pasākums, ziniet.
Beidzot ir sameklētas visas viesnīcas Luāras ielejā un viena - pie Sanmišela kalna. Ja vien bērns būs atsaucīgs, šis, cerams, būs visai jauks ceļojums, kaut arī pirmo reizi mūžā man ir saraksts ar līdzi ņemamajām mantām.
Jā, bet iespējams, ka manam ārstam patiešām ir taisnība, un šis patiešām ir laiks, ko reiz es atcerēšos kā skaistāko savā dzīvē. Mani vecāki ir pie samērā labas veselības, man ir burvīgākais bērns pasaulē, kas turklāt ir sācis gulēt 6h naktī, man ir lielisks darbs un jauki kolēgi, un, visbeidzot, S.O. ir sapratis, ko nozīmē nedzīvot vienam. Tik vien atlicis, kā tikt vaļā no pēdējiem pēcgrūsnības kilogramiem, izdomāt, vai gribu pieteikties savam sapņu darbam, kas mūs uz gadu pārceltu uz NYC un pabeigt attiecības ar franču valodu un autoskolu.
SO sestdien mājās pārradās ar bērniem paredzētu vijoli. Par laimi, pats to tās pašas dienas vakarā arī salauza.
Mācos autoskolas teoriju un starptautiskās publiskās tiesības.
Sākusies Francijas aprikožu sezona, ņamm...
Tā ka rīt pie manis ciemos nāk divas kolēges, iegādāju sierus, un, kā par nelaimi, esmu iegādājusies arī Munster. Kārtējo reizi atceros, pirmkārt, Trīs vīri laivā pamācošo tekstu par sieru un, otrkārt, to, ka ir pamatots iemesls, kādēļ vairumam manu paziņu, kas ir īsteni siera cienītāji, mājās ir īpašs ledusskapis tikai sieram.
Jā, un piektdien mēs ar maniem bijušajiem dzīvokļa biedriem mēginājām SO izskaidrot novusa būtību. Pēc tam parunājām par veikaliem ar uzrakstu ''Gaļa'' un to, ko tur varēja nopirkt. Visbeidzot tika izvilkta grāmata "Viena diena Latvijā".
Skatos (cik iespéjams) Cuéntame cómo pasó, mana sajūsma ar gadiem nemaz nav mazinājusies:D
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)