Palaidām Sofiju bērnu dārzā, un četras dienas vēlāk uzteicām bērnu dārzu. Kā norādīja b/d vadītāja - esot acīmredzami, ka mēs kā vecāki neesot gatavi tam, ka mūsu bērnu pieskata kāds cits. Nu, gan kaut kā.
Vai kādu no jums neinteresē kaudze ar franču valodas mācībgrāmatām? Es varu arī minēt konkrētos nosaukumus utt, ja kādu tas patiesi interesē. Varu piegādāt Rīgā (septembrī), un būšu pateicīga, ja man palīdzēs atbrīvot attiecīgos plauktus.
Kā man nepatīk visas aplikācijas, kuras izsūtās teju vai bez pirksta pakustināšanas... Šorīt, kamēr mēģināju atbrīvoties no vienas mājas lapas uzbāzīgajiem ielūgumiem, šķiet kādā brīdī izsūtīju šādus pat ielūgumus visiem, kas ir manā mailinglistē. Un, goda vārds, tā arī nepamanīju, kura brīdī es tam visam piekritu.
Atvainojos, ja pie jums tāds arī nonāca, tas nebija ar nodomu!
Cīnos ar liekajām mantām - atdodot, izmetot. Vissarežģītākais ir atrast īsto personu, kam kaut kas no visiem krājumiem būtu pat ļoti noderīgs. Visgrūtākais - tikt pāri domai, ka varbūt jau rīt man to ievajadzēsies, lai arī pēdējos trīs gados atttiecīgais priekšmets ir stāvējis pagrabā un nav pietrūcis nemaz.
Visvieglāk, starp citu, man ir atbrīvoties no drēbēm (S.O. nevienas drēbes āra nemet), visgrūtāk - no grāmatām un lietām, kas attiecīgajā reizē (kas parasti ir bijusi divreiz) ir pat ļoti noderīgas.
Reiz sensenos laikos es piedalījos kādā no starptautiskajiem *mūtiem* (moot court competition), kurā mana komanda finālā uzvarēja komandu no kādas Krievijas universitātes. Fināls bija spraigs, mēs ļoti lepojāmies ar padarīto, lai arī labākā runātāja balvu, kā prasti, saņēma finālā zaudējušās komandas pārstāvis (parasti tā kaut kā notiek).
Pēc tam gandrīz astoņus gadus tas pārstāvis, ik reizes, kad kādā konferencē sastapa kādu Latvijas pārstāvi, sūtīja man pastkartes. Nezinu, kādā veidā visi šie cilvēki mani parasti atrada (draugiem.lv es tai laikā neizmantoju), bet kopā es saņēmu ap simtu pastkaršu. Gadā, kad es pārcēlos uz Oksfordu, viņš pārcēlās uz Ņujorku, un pēc tam, gadā, kad es sāku strādāt Luksemburgā, viņš sāka strādāt Londonā. Tad nu kaut kā apsīka gan epasti, gan pastkartes.
Nu lūk, vakardien sadraugojāmies FB un viņam ir viena no interesantākajām lapām pat salīdzinājumā ar draugiem, kurus es lasu jau sen un ļoti labprāt. Tā nu par spīti viņa izteiktajai nožēlai, ka es esot tik muļķīgi apprecējusies, ļoti priecājos, ka pastkartes būš atkal, kaut vai virtuālas:D
Man ir bijusī kolēģe, kas pirms pāris gadiem ieminējās, ka viņa varētu atbalstīt valsts sporta rezultātus, radot pēcnācēju ar kādas ātrākas nācijas pārstāvi. Skoti, protams, to darītu vērienīgāk un rūpētos par saviem futbola rezultātiem:
http://www.irn-bru.co.uk/bruzil/home.ht
Dr Who sezonas beigu sērija bija galīgi nepabeigta - es saprotu, ka budžeta samazinājums un jāpiesaista skatītāji rudenim,tak tomēr bija gatavošanās, gatavošanās un čušš beigās.
Kindle ir burvīgs tādēļ, ka var ielādēt kāda sveša cilvēka bibliotēku (kas atrasta, meklējot konkrētu mīļu grāmatu) un tad var uziet visādas pērles. Es lasu Janet Evanovich grāmatas - neticami, ka nekad neesmu tās ievērojusi grāmatveikalos. I love Morelli, tā teikt:D
Pagājušajā piektdienā noskatījos Midnight in Paris, un man bija padomā divas rindkopas, ko pavēstīt pasaulei (vismaz Cibai). Bet vispirms nestrādāja internets telefonā, pēc tam bija kārtīgs kašķis mājās, kas man bij' jāizšķir, un tagad es vairs neatceros, ko gribēju vēstīt.
Bet man liekas, ka nākamā Vudija Alena filma varētu būt filmēta Romā:D
Kad jau citi, tad es ar'.
Man šodien bija jāierodas 9:00, lai deklarētu savu jauno civilstāvokli, līdzi ņemot reģistra izraksta kopiju un uzturēšanās atļauju. Ierodoties 9:00 es secināju, ka uzturēšanās atļaujas man līdzi nav. 9:10 izrādījās, ka man patiesībā bija jāierodas nākampirmdien. Divi no četriem nosacījumiem izpildīti, nākamnedēļ centīšos tikt galā ar pārējiem arī.
Urā, un līgavaiņa brālis man uzdāvinājis Kindle, līdz ar savu 4600+ grāmatu kolekciju (vēsture, biogrāfijas, zinātniskā fantastika un fantastika, dāmu romāni un ceļojumu apraksti).
Man liekas, lielākā daļa LV interneta veikalu varētu vienkārši publicēt savu telefona numuru un piezīmi - "Zvaniet, mums ir kaut kādas preces par kaut kādu cenu".
Esmu pavadījusi (on-off) režīmā trīs dienas, mēģinot atrast pāris lietas Fiai. Vienīgā opcija ir kaut ko pasūtīt, tad saņemt epastu/telefona zvanu ar norādi: "Šī prece nav pieejama". Uz jautājumu, kas līdzīgs būtu pieejams, nekādu konkrēti atbildi nesaņemu, tikai pretjautājumu -"Kas jūs interesē?" Un cenas arī parasti nav īstās - jocīgā kārtā tas parasti nav tikušas aktualizētas un ir par zemu.
Interneta veikalu jēga gan būtu atvieglot pircēja dzīvi, sniedzot maksimāli daudz informācijas un izvēles iespējas, tā man likās.
Darbi, darbi, sanāksmes, sapulces. Līdz trešdienas rītam galdam jābūt tukšam. Tad es aizvēršu durvis un mēnesi dzīvošu savādāk - ciemošos, precēšos, izlaidīšu bērnu, drusciņ pasalšu Rīgā, drusciņ papriecāšos par Parīzi un Bretaņu.
Bet līdz tam trešdienas rītam vēl ir daudz darbu un ilgs laiks. Toties David Byrne disks, kuru atradu vecos pierakstos tam visam ir tieši laikā!
Es apmeklēju burvīgu sporta zāli. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir tas, kā viņiem izdevies atrast tik motivētus darbiniekus - 20:00 viņi "lec un dej", ir gatavi stāstīt par to, kādas lieliskas nodarbības ir gaidāmas nākamajā nedēļā un cik ļoti mums patiks kapoeira.
Man vienmēr ir drusciņ neērti, jo man tajā laikā vispār negribas runāt, liekas, ka viss diena srunājamais jau ir izrunāts.
Ir jau jauki, ka atkal izdomāts, ka Rīgas lidostā varētu ierasties citas aviosabiedrības bez AirBaltic un Ryanair...
noskatijos Christopher and his kind. laikam japarlasa the fall of the giants.
Sasodits, NYT ievies maksas piekluvi:/
Es palieku arvien izklaidīgāka un izklaidīgāka.
Tā kā no rīta netiku pie brokastīm, jo braucu taisīt analīzes, nolēmu dienu turpināt ar ko jaukāku un iegadāju vaniļas saldējumu ar zemenēm un vaniļas saldējumu ar šokolādes gabaliņiem (tā man likās). Izrādījās, ka man ir banānu saldējums ar šokolādes banāniem un valriekstiem un šokolādes saldējums ar šokolādes gabaliņiem.
Turklāt, braucot no analīzēm iekāpu nepareizajā autobusā, dabūju nākt pamatīgu gabalu kājām un nokavēju 40 minūtes.
Hm, uz kurieni lai brauc? Esam tikuši līdz diviem iespējamajiem galamērķiem - Valetai un Porto ar Lisabonu.
Nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka vienīgā lasāmviela latviešu valodā, kas varētu interesēt S.O., būs žurnāls "Mans Mazais". Tā ja.
Pošos uz King's Speech.
Navigate: (Previous 20 entries | Next 20 entries)