|
[19 Aug 2009|02:52pm] |
|
viņa jau kādu laiku raksta kaut kur citur un pavisam savādāk. un viņai tā patīk un sanāk daudz labāk. bet nezkāpēc ārā vēl nedzēšas. vai varbūt tāpēc, ka tomēr te tā labi un ērti atrasties? drošivien. turklāt dažus šejieniešus viņa jau gadiem lasa [vēl pirms pati kaut ko te čīkstēja un vaidēja]. un negribas pārtraukt. tāda savāda pieķeršanās...
|
|
|
[21 Jul 2009|02:44pm] |
|
šodien viņa gribētu sev uz pieres ar flomīti uzzīmēt iebraukt aizliegts zīmi.
|
|
|
[20 Jul 2009|03:48pm] |
|
no rīta viņai šķita, ka nupat piedzīvotā nedēļas nogale būs izdzērusi jebkuru dzīvotgribu, atstājot tukšumu. un tas turpināsies līdz aizvedīs pie pilnīgas nevēlēšanās pat kustēties. bet patiesībā izrādījies otrādi. gribas rosīties, lai izvilktos no tā tukšuma ārā.
|
|
|
[13 Jul 2009|01:06pm] |
|
viņai jau likās, ka tā būs. ka katru vasaru būs viena diena, kad sasodīti gribēsies rudeni, mārtiņrožu smaržu, smagos mākoņus, baltijas pērli un vēl kaut ko. pagājušogad "vēl kaut kā" vietā bija gruzija. šogad tā drīzāk varētu būt dublina, nez kāpēc. vai odesa. bet kas attiecas uz pārējo - smagie mākoņi ir jau tagad, tik skaisti un dzīvi. baltijas pērle būs, patiešām būs! jā, gluži netīšām sastopot šo ziņu, viņa vai spiedza no sajūsmas un viņas galvā jau virpuļoja bildītes, kā viņa kleitā un siksniņkurpītēm kājās aizrautīgi tipina uz kādu no odrijas filmām, vai - kā nogurusi un lēnīga iemieg todien jau 3. filmas laikā... un būs arī mārtiņrožu smarža, gaiši smeldzīga būs, un rudens, un viņa pat zina, ka šis pa ilgiem laikiem būs pirmais rudens, kas pienāks bez bažām un sāpēm, būs silti un labi. un varbūt pat sanāks tā dublina vai odesa.
|
|
|
[01 Jul 2009|11:15pm] |
un tad, kad viņa uzrakstīja to frāzi par tālāk iešanu, viņai šķita, ka pietiek ākstīties, ka viņai ir vairāk ko teikt, ka viņa var labāk teikt, ka viņa var ne-anonīmi un visādīgi saturīgi izteikties. nu, patiesībā ir un var jau arī. taču kaut kas neļauj tā vienkārši likvidēt šo telpu. tā vien šķiet, ka viņai gribas paturēt kādu, tikai viņas pašas telpu, kur... jā, jā. kurā atļauties runāt par skumjām, kurā atļauties vaimanas, gaudas un sēras, kurā atļauties pašironiski sevi pažēlot. kurā padalīties pašai ar sevi. vai kur bezatbildīgi kaut ko sev apsolīt. kur plosīties, rakāties, mētāties. vai vienkārši atļauties to, ko īsti nevar vai negribas atļauties citur.
lai nu kā tur arī būtu vai nebūtu, viņa šodien bija pie vecākiem pēc zemenēm un, kad brauca mājās, aizdomājās par sajūtu iekonservēš-anu un -anos. kā sajūtas iestrēgst mūzikā uz palikšanu. taču ar mūziku aizvien ir cerība, ka tām pa virsu ir iespējams uzklāt pavisam citas sajūtas, piepeši sadzirdot, saklausot kaut ko pilnīgi citu nekā iepriekš. bet smaržas... tās vienmēr paliks individualizētas katrai no piedzīvotajām sajūtām. un zemenes nekad nesmaržos pēc divvientulības vai pēc skumjām vai pēc tirgus vai sazin kā vēl. tās vienmēr smaržos tikai un vienīgi pēc gaiša noguruma pārpildītiem, vēliem un siltiem vakariem, kad viņi ar pēdējo vilcienu, garajās mellužu vagās lasīto zemeņu groziem rokās, māmulītes sabučoti brauca mājās. viņai sāpēja kājiņas un nāca miegs, un viņa iedeva vienu roku mammai, otru papam, aiztaisīja acis un gāja. un viņa vienmēr nonāca mājās. tāpēc zemeņu smarža viņai vienmēr nozīmēs to, ka viņa nonāks mājās. tā vai citādi. agrāk vai vēlāk.
un vēl viņa šodien nespēj noklausīties līdz galam nevienu dziesmu. nez, vai viņa spēs pati savu dzīvi nodzīvot līdz galam.
|
|
|
[25 Jun 2009|09:56am] |
piepeši sagribējās uzrakstīt. nospriedu, ka laikam jau nevajadzētu, jo kaut kas depresīvs vēl uzrakstīsies. nu tad nerakstīšu ar,
labāk paklusēt un padomāt - ja reiz tik skaidri zinu, ka gribas citādāk, tad nu tā kā būtu laiks izdomāt, kāds tas citādāk ir.
|
|
|
[26 May 2009|03:11pm] |
|
doties citur.
|
|
|
[08 May 2009|11:12am] |
|
ha. tomēr. man patīk mans jaunais cipars. 29. skan skaisti. izskatās skaisti. viss ir skaisti. viss būs skaisti. pamodos, apjēdzu šito un pašai izbrīns.
|
|
|
[06 May 2009|11:08am] |
|
jumtam jāseko arī tad, ja tas pārvietojas.
|
|
|
[28 Apr 2009|09:40pm] |
|
pirms divām cigaretēm, puskrūzes tējas un vienas telefona sarunas es pabeidzu grāmatu. un visu šo laiku mani nepamet patētiska sajūta, ka es nupat izlasīju savā dzīvē svarīgāko grāmatu. pagaidām vēl nevaru pamatot, kādēļ, un rakstiski diez vai arī kādreiz varēšu, bet arī ģeniālāko grāmatu. katrā ziņā vienīgo, kuras pēcvārdā autors pasaka paldies lasītājam, ka izlasījis. reto grāmatu, kuru izlasot šķiet, ka visu lasīšanas laiku esmu dzīvojusi autora ērmīgajā, taču tik dzīvu un patiesu stāstu pārpildītajā galvā. taisni vai prasās uzrakstīt sludinājumu ar tekstu: "meklēju kādu, kas izlasījis to pašu. vienalga, pirms cik cigaretēm, krūzēm tējas un telefona sarunām. es gribu ar tevi iedzert."
|
|
|
[27 Apr 2009|10:49am] |
|
Sapratu, ka pēdējais laiks ir pagājis, izmēģinot un pielāgojot sev dažādus uzvedības, rīcības un vispār-dzīvošanas modeļus. Tad tā, tad šitā. Tad tāds solījums sev, tad šitāds. It kā jau nav ne vainas. Vismaz ir interesanti. Bet no otras - patiesākās puses - skumji jāatzīst, ka jau atkal es ņemos un grozos ap dekorācijām. Ap kleitām, principā.
|
|
|
[24 Apr 2009|05:12pm] |
|
Pēdējā laikā es neprotu dzīvot piektdienās.
|
|
|
[23 Apr 2009|10:48am] |
|
Tā ir jau kopš bērnības. Kad man sāp auss, esmu čīkstulīga un man nekas nepatīk. Un tagad man ļoti sāp auss. Tāpēc ir grūti pastrādāt, es šobrīd to nedaru un klaiņoju pa dažādām lapelēm, lasīdama. Pasaulē ir tik daudz teksta, vārdu, frāžu. Varbūt daudz par daudz. Tāpēc es paklusēšu. Kamēr pāries tā auss.
|
|
|
[21 Apr 2009|09:47am] |
|
es gribētu uzrakstīt, kā es vakar sajūsmināti atklāju baklažānus un kā pēkšņi manī eksplodējusi apsēstība ar palaņuka apsēstajiem, bet man nenormāli nāk miegs, tik ļoti, ka šis teikums ir viss, ko esmu spējīga uzrakstīt.
|
|
|
[16 Apr 2009|03:34pm] |
šodien smiekli jau atkal skan pēc smiekliem.
recepte vienkārša. braukt uz darbu ar riteni un lai galva piepūšas pilna ar vēju.
|
|
|
[14 Apr 2009|10:24am] |
| [ |
music |
| |
james: of monsters, heroes and men. |
] |
visskaitinošāk ir, kad pieķeru sevi neturot sev dotos solījumus. bet nekas - dusmas uz sevi ir motivējošas. kādreiz es nebiju uz to spējīga vispār un nemaz. tagad pamazām, pa lietiņai vien, pa mazumiņam vien, nu vismaz to zivju eļļu vēljoprojām katru rītu dzeru.
kas attiecas uz visu pārējo, pilnmēness (?) ēnā man sāk šķist, ka drīz vien no jauna uzbangos identitātes krīze, jau šorīt viena no pirmajām artikulētajām domām bija par zaudēto identitātes daļu un nesaprašana, kā to atgūt. bet pēc tam jau tas atkal pāries.
bet par to, ka kaut kas īsti nav tā, kā būtu jābūt, liecina arī rīta dialogs manās mājās. pamostos, pieceļos sēdus, berzēju acis, staipos, domāju, ar kuru kāju kāpt ārā un tā. un tad mans dārgais, pamanījis manu kūņošanos, apsēžas pie manis gultā un saka: "pasaki kaut ko."
es: "labrīt!"
viņš: "fūuuu.. viss kārtībā"
es: "e?"
viņš: "nē, nu Tu tā pa nakti piecēlies sēdus un sāki kaut kādā svešvalodā runāt".
es: "kaut ko saprotamu?"
viņš: "nē. es nesapratu. un tad Tu atmeti ar roku un gulēji tālāk."
tā. interesanti, ko es vēlējos pateikt. tik pa sapņiem - murgiem atceros, ka kaut ko mēģināju, bet mute bija kā aizlīmēta. uz pēdējo dienu skumji depresīvo domu fona vien varu iedomāties, ko.
|
|
|
[08 Apr 2009|07:52pm] |
|
šodienas pārstrādāšanos noslēdzu ar normandijas sidru un tagad labsajūtā laizos. izrādās, ka tepat blakusbodē plauktā stāv sidrs piecos dažādos veidos. sajūsminoši bezgala, bet ja tā padomā - nemaz ne tas labākais atklājums. kā lai tagad dienām ilgi nosēž darbā? un vēl tā baisā doma, ka jāpelna vairāk, lai var vairāk dzert...
|
|
|
[08 Apr 2009|01:12pm] |
|
man nāk miegs, gribu mājās, gribu saldējuma kokteili ar plūmju sulu, to lielo no teātra bāra, un es gribu berlīnes kebabu, es gribu nopirkt aviobiļeti, tikai nezinu vēl uz kurieni, bet vairāk par visu es gribu mājās, jo man nāk miegs, bet man ir jāsēž darbā un priekšā vēl neredzami gali trijiem rakstudarbiem un pēc stundas prezentācija, kur jābūt smukai un sakarīgai, bet es ne gribu, ne varu, jo man nāk miegs.
|
|
|
[07 Apr 2009|05:43pm] |
|
pārkāpjot savus pēdējā laika principus, nograuzu šokolādi. nu nepalika stiprāk! auuuu, gribu kā pagājušonedēļ. enerģiski sprinģot, šaudīties, čivināt un virpuļot.
|
|
|
[07 Apr 2009|04:25pm] |
|
kopš tik intensīvajām, emocionālajām, rosīgajām un saules pielietajām brīvdienām šonedēļ nav ne spēka, ne gribas, ne iedvesmas. labi, ka darba nedēļa jau pusē un nerimstoša saule laukā. citādi vispār tikai gulēt gribētos un neko citu.
|
|