July 22nd, 2009

• 181. lappuse
• 7/22/09 02:01 am
• Čab, čab, tuk, tuk, čab, čab: 12 minūtes, 2817 baiti.
  
  * * *
  
  apbrīnojami zaigaino nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts, es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nemo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.
  Tad es sapratu kapteiņa Nemo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mēteļa krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalītās gļotas veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņs pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metala vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apkaļķoties perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.
  Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nemo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.
  Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvināja mūs līmenim, līdz kamēr viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo metala galvas čaulu manējai, acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš, tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.
  Pēc minutēm desmit kapteinis Nemo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē. Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.
  Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm; bet es maldījos, — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeana nezvēru.
  Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu, laiva bij noenkurota dažas
  
  181
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 7/22/09 02:59 pm
• Nu, ja man atradās Ls 7,15 šņabītim, tad jau nau vēl viss tik slikti uz šodienu :)
  
  Jāsagaida tik 18-it, lai var sākt. Šoreiz anestezēšu ne gan sāpes fiziskas, bet bailes morālas. Kuras patiesībā ir vēl ļaunākas, jā. Jo kas gan ir slinkums? Slinkums ir nedarīšana, jo bail, ka nesanāks.
  
  Dīvaini, ka ieiet intīmpreču veikalā man ir grūtāk nekā alkohōla veikalā, kaut gan vajadzētu būt otrādi, jo sekss tak ir veselīgs un visas lietas, bet dzeršana esot fū un pē. Jāaug, jāaudzina sevi, jāatbrīvojas no sevī pašā novilktajām robežām un kompleksiem (par dzeršanas kaitīgumu, protams). Citādi baigais «skvēriņš» (square) esmu.
  Tags: bailes, kompleksi, nauda, slinkums, šņabītis
• 0 commentsLeave a comment

• Vārdi: DECENNIUM STURM — [12] GAS OF LATVIA
• 7/22/09 03:56 pm
• DECENNIUM STURM — [12] GAS OF LATVIA
  
  Tu iepazīsi jaunu piederību
  Tukšuma un vientulības izjūta izzudīs
  Tavas bailes tevi vairs nekontrolēs
  Tu tās pārvarēsi un rīkosies drosmīgi, cienīgi un saprātīgi
  Tu iepazīsi jaunu brīvību
  Tu atbrīvosi sevi no raizēm
  Vainas sajūtas
  Un nožēlas par pagātni un tagadni
  
  
  Tu iepazīsi jaunu mīlestības izpratni
  Tu mācīsies sevi uztvert kā līdzvērtīgu citiem
  Tu spēsi veidot un uzturēt veselīgas, mīlas pilnas attiecības
  Tu mācīsies labot kļūdas
  Kļūt mīlošākam, atbrīvotākam, un spējīgam sniegt atbalstu
  Tu apzināsies, ka esi unikāla un vērtīga būtne
  Tev vairs nebūs jāmeklē savas pašvērtības sajūta citos
  Tu uzticēsies vadībai, ko saņemsi no augstākiem spēkiem
  Un sāksi ticēt pats savām spējām
  Tavā ikdienas dzīvē pamazām ienāks miers
  
  
  Tu iepazīsi jaunu piederību
  Tukšuma un vientulības izjūta izzudīs
  Tavas bailes tevi vairs nekontrolēs
  Tu tās pārvarēsi un rīkosies drosmīgi, cienīgi un saprātīgi
  Tu iepazīsi jaunu brīvību
  Tu atbrīvosi sevi no raizēm
  Vainas sajūtas
  Un nožēlas par pagātni un tagadni
  Tu sasniegsi apziņas stāvokli
  Kas ļaus tās neatkārtot
  Tev vairs nebūs jāmeklē savas pašvērtības sajūta citos
  Tu uzticēsies vadībai, ko saņemsi no augstākiem spēkiem
  Un sāksi ticēt pats savām spējām
  Tavā ikdienas dzīvē pamazām ienāks miers
  Tags: dziesmu vārdi, gas of latvia, griež kā ar nazi, sturm
• 3 commentsLeave a comment

• 182., 183. lappuse
• 7/22/09 09:13 pm
• Kliketī-klik, pirksti strādāja tā: 24 minūtes, 5586 baiti.
  
  * * *
  
  pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja savu somu ar gliemežiem, kas pagadījās pie rokas. Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par 30 sekundēm.
  Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār, kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk kā kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar savām gļotām bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar savu dzīvību!
  Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.
  Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām diagonali šāvās lejup.
  Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.
  Spēcīgu spuru vēcieniem rijīgais kustonis traucās indietim virsū, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.
  Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nemo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.
  Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.
  Vēl šodien es it kā redzu kapteiņa Nemo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un nogremdēja savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.
  
  182
  
  Haizivs, figurali sakot, norēcās. Asinis aumaļām pūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.
  Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nemo, pieķērušos kādai kustoņa spurai un augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt nāvīgi pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.
  Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.
  Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atpletās plati vaļā kā milzīgas fabrikas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.
  Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Konselu pagāza zemē.
  Pa to laiku Neds Lends atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.
  Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem, brīnišķīgi izglābti, sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.
  Kapteiņa Nemo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizvis astes trieciens varēja būt nāvīgs.
  Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis ar laimi atguva samaņu. Viņs atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to bij noliekušās četras lielas vara galvas.
  Un bez tam vēl, ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nemo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.
  Pēc kapteiņa Nemo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un
  
  183
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 7/22/09 10:06 pm
• Hōōō, nekur.lv ir aizrijies :P
  Tags: kaput, nekur.lv
• 1 commentLeave a comment

• 7/22/09 10:08 pm
• man šitā ciba ar manu īsto, slepeno dienasgrāmatu brīžiem man jau sāk jukt
  
  nav tālu līdz dzīvei dzidri zila kristāla kubā, ieslēgtam kā kukainim dzintarā, taču savādāk, brīvam kā meteoram izplatījumā
  Tags: šņabīts inducē savādas domas
• 1 commentLeave a comment

• 184., 185., 186., 187. lappuse
• 7/22/09 10:20 pm
• Drukāšanas statistika: 48 minūtes, 9729 baiti.
  
  * * *
  
  tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.
  Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajām vara galvassegām.
  Kapteiņa Nemo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:
  — Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.
  — Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.
  Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nemo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.
  — Uz «Nautilu»! — viņš sacīja.
  Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.
  Pēc viņas spuru melnajiem galiem es uzzīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk kā divdesmit piecu pēdu gara, viņas žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.
  Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo masu, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.
  Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».
  Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nemo ir nepārspējami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtība līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpatijas pret sauszemes apdzīvotājiem.
  Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:
  — Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.
  
  IV
  SARKANĀ JŪRA
  
  29. janvarī Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca kanalu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļu salai,
  
  184
  
  vienai no galvenajām Lakadivu archipelaga deviņpadsmit salām, ko Vasko de GAma atklāja 1499. gadā; šī sala atrodas starp 10° un 14° 30′ ziemeļu platumu un 69° un 50° 72′ austrumu garumu.
  Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japanas jūras.
  Otrā dienā, 30. janvarī, kad «Nautils» atkal pacēlās jūras virspusē, cietzeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļ-ziemeļ-rietumu virzienā uz Omana jūru starp Arabiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Persijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kurp gan kapteinis Nemo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanadietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.
  — Meistar Lend, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.
  — Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanadietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.
  — Kas par to, meistar Lend, — ja arī griezīsimies atpakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Bab-el-Mandebas šaurumu.
  — Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis. Suecas kanals vēl nav galīgi izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanalā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.
  — Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?
  — Bet ko tad jūs domājat?
  — Man liekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arabijas un Eģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeanā varbūt pa Mozambikas kanalu, varbūt pa Maskarenas jūras šaurumu, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.
  — Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanadietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.
  — Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim tajā Atlantijas okeanā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Bet vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošie zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja izbeigtos šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam.
  
  185
  
  — Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».
  — Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.
  — Bet kā tas viss beigsies?
  — Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība izbēgt», es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nemo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.
  Četras dienas, līdz 3. februarim, «Nautils» brauca pa Omana jūru ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.
  Izbraukdami no šās jūras, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omana zemes galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.
  Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arabijas Machras un Hadramantas kalnainajiem krastiēm ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot, 5. februarī, mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Bab-el-Mandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeana ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.
  6. februarī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz cietzemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.
  Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nemo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies; man par lielu pārsteigumu viņš to nedarīja.
  Otrā dienā, 7. februarī, mēs iebraucām Bab-el-Mandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arabu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš, «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens; bet es neredzēju nekā, pat ne Perima salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Mauriciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.
  Pēdīgi, ap pusdienas laiku, mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.
  Sarkanā jūra ir bībeles laiku ievērojamākais ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kura katru gadu aiz ārkārtīga
  
  186
  
  izgarojumu daudzuma noplok veselu pusotru metru! Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.
  Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nemo mūs ievadīja šajā jūras līcī, bet tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.
  Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Afrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem logiem divu straumju kristaldzidrajā ūdenī mēs varējām apbrīnot brīnišķos spilgtos koraļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm un fukusiem apaugušus klinšu klajus. Kās neaprakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vilkaniskajām klintīm un salām Libijas piekrastē, bet viskrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofitu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāšņām vītnēm sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.
  Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona logiem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot elektriskā prožektora spožumā! Šampiņjonveidīgās fungijas, šifera krāsas aktinijas, starp citu thalassianthus aster un tubiporas fleitas veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpanējas gliemežu pasugas koraļu sazarojumos ar spiralveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu polipu — parasto sūkļu.
  Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabas zinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par korali. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piem., Milns Edvards, ka tas ir atsevišķs individs.
  Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu pasugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās fluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas archipelags Vidusjūrā pret Sirijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu pasugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz simts piecdesmit franku, baltais
  
  187
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• Dienas izdevumus skaitot
• 7/22/09 10:33 pm
• SIA «ALKONIKA» LOL; un uz Čaka ielas, netālu no Avotu ielas ir veikals, kuram ir SIA «TRAKAIS BEBRS» ROFL
  Tags: izdotos uzdevumus skaitot, lol
• 0 commentsLeave a comment