July 23rd, 2009

• 188., 189., 190. lappuse
• 7/23/09 11:51 pm
• Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7858 baiti.
  
  * * *
  
  Sirijas sūklis, Afrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofitus izpētīt Tuvo Austrumu apvidos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.
  Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, laipas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attaisnoja savus nosaukumus: kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptuna cimdi, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām tecēja laukā ūdens, kas tika uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākai poriņai, un tad ar sevišķa saraušanās mechanisma palīdzību atkal izstumts laukā. Šī viela, polipam nobeidzoties, pazūd un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek tikai cietais vai šūnainais audums rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturības spējām.
  Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdens augu stiebriem. Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal nokarājas lejup līdzīgi koraļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar bagarmašīnu, vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts pēdējais veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.
  Starp daudziem citiem zoofitiem, kas ņudzēja starp sūkļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata meduzas; no moluskiem dažādu paraugu kalmari, kuri, pēc Dobrinjē domām, mājo sevišķi Sarkanajā jūrā, bet no rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.
  Zivju bij ārkārtīgi daudz un pie tam daudzas ļoti ievērojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovalu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asiem divkāršiem zobiem; arnakus sudrabotām mugurām; pastenakus sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus jūras kamieļus, kuru kupris nobiedzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas, zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ar pelēku maliņu; stromateidu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām un greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām mel-
  
  188
  
  nām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu, lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūkstošiem citas «Nautila» ceļojumā jau redzētas zivis.
  9. februarī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu krastiem simts deviņdesmit jūdžu plata.
  Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nemo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekams aptuveni nebūšu izdibinājis tā turpmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigaru un teica:
  — Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofitus, sūkļus un koraļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?
  — Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju, — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!
  — Jā gan, profesora kungs, saprātīgs, drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klintis.
  — Patiešām, — es teicu, — šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos viņai bij vissliktākā slava.
  — Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēsturnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, ka sevišķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikmetos. Arabs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tās smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.
  — Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».
  — Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par senajiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekams atklāja tvaika mechanisko dzinējspēku! Kas zina, vai simts gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.
  — Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka mechanisma noslēpums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.
  
  189
  
  Uz to kapteinis Nemo nekā neatbildēja. Brīdi paklusējis, viņš atsāka:
  — Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.
  — Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.
  — Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.
  — Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikroskopiska ūdens auga piemaisījuma?
  — Jā, no kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trichodesmijas. Vienā kvadratmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.
  — Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?
  — Nē, profesora kungs.
  — Bet Suecas kanals, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?
  — Taisnība, — kapteinis Nemo teica. — Bet tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vidusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanalu, bet lūdza Nilu talkā. Ja ticēt senajiem nostāstiem, tad kanalu, kas Nilu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu eras Necho iesācis kanala rakšanas darbus; kanals pildījies ar Nilas ūdeni un stiepies pāri Eģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arabiju. Pa šo kanalu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka trīs triremas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Darijs, Hiztapa dēls, un laikam nobeidzis Ptolemajs II. Strabons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai; bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanals kalpojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pamests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal atrakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegādāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.
  — Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedrošinājušies mēģināt savienot divas jūras, lai par deviņi tūkstoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To ir paveicis inženieris Leseps, kas drīz vien Afriku pārvērtīs par milzīgu salu.
  
  190
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment