austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeanā un Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lucinas ar gredzenveidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru gari ragainie klinteni, kas vērpās kā rokas ar izplestiem tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā turbinella cornigera; lingilas, hyantas anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostanas tirgos, liegi vizošās pelagijas un, beidzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzīgie gliemji — okulinas. Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofitu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, starp citu, jūras bulllis, kura čaula apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairāku lāgu man te gadījās redzēt arī kādu citu tikpat riebīgu kustoni, Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties no kokosa riekstiem: dzīvnieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas pārplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē vēzis skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras rupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofitu apklātām, it kā kustīgām klintīm. Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu gliemežu. Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju. Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» abi vāki gandrīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri grubuļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļganām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās paaudzes. Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, — piecpadsmit centimetru platas. Kapteinis Nemo man ar roku norādīja šo pērleņu milzīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos moluskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem. Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kapteinim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē.
Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal niķīgi sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap piramidveidīgi noasotām klinšu šķautnēm. No to tumši ēnotiem dobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām nekustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, aricijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus. Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobeleniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zaudēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums. Kapteinis Nemo iegāja iekšā. Mēs tam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri balstījās uz dabiskām granita kolonām, resnām pie pamatnes; tās atgādināja smagnējo Toskanas architekturu. Kādēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk. Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nemo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis. Tas bij ārkārtīga lieluma gliemezis, milzeņa tridakna. Ja viņa vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet veselu ezeru svētīta ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk kā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja Nautila salonu. Es piegāju tuvāk šim fenomenalajam moluskam. Ar savāk gļotām tas bij pielipinājies kādai granita plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Ja gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, būtu vajadzīgs patiešām Gargantua vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru. Kapteinim Nemo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šī tridakna. Droži vien viņš šodien to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai parādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nemo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna. Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aizvērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izroboto seģeni, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku. Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļīgi guļam pērli kokosa riekstu lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu idealo dzidrumu un
UPD., nesaistīts ar virsrakstu. Nofrendoju nost racoon, jo „macht mich klein”, kā Rammstein dziesmā «Bestrafe Mich»; un glupais arī izķeksēju laukā, jo vienkārši besī.