|
Creme data obscure portfolios. |
|
Pie velna Agni! Rīgas pils atdota bērniem! |
|
Statistiskās stigmas un taisnīguma dekonstrukcija pretstatā taisnīguma rekonstrukcijai. Kakla kungi brālēni Karamazovi garām aiztriepts krāsainums pateicībā par prāmja nedzenāšanu. Bet vai rīdama paēdusi, mazgā rokas, vai tāda karaklausība ir svētuma biķeris, kad instance saka iejūtīgumu, kunkuļainu pīnīti. Uzspēlē beisbolu un aizsit cimdu pa gaisu. Suņu mazgāšanās lieveni iekrāso varavīksnēs, pa Rīgas lepnajām ielām klejodama. Prasa pēc vārda, pēc pērnā gada mētelēna un uzaust stacijas pulkstenī, šajā trijnieku dabūjušā iejūgā. |
|
Neko konkrētu nepateicis turējās pie perēklīša. Jums dienas maize pelnīta ar jokiem buljona kauliņu aromātā. |
|
Un vai tad vispār iztirzāts bija pa Tirzas tīrumu, pa purvu brida Tīreļa maikā Žanete Makdonalde atpogāja sardelēm ādu košās krāsās visas lūpas un acis, tāds kā kosmētisks stalts miljonārs rokas kabatās sabāzis savā pilī pie maiznīcas loga aizlūgs arī ar kantainām lūpām apelsīna apēšanas svētkos. |
|
Dumja un kūtra govs pa stāvlaukumu miglā klīst viens lukturis pagriežās un braucam spodrināt kurpes, ja jau mēs tāpat apkārt braukājam. |
|
Smaržas mākonis ielīksmots ar pelargoniju atpakaļgaitu paskatās somiņā un ko tur ierauga, ko? Brūno mētelīšu smagumā kūņojas viens literatūrgigants. Beidzot, uz visu šo nāciju! Vai tu mākslīgos mēslus pirktu? Par visu zeķu pāru amortizatoriem, aušanas stellēm, pa auzām vien, pa jurģīšu saknēm. Vienu mežvīnu kabatā kluk kluk koka kurpēm te pa velēnu te liek soli uz soliņa, zīdpapīrs pretīgi pārcelts. Ērkšķogu sauc par ērkšķogu. |
|
Ko klusībā domāji, kamēr gājām? Vai putni un sivēni netraucē solim, ēdot varžu kājiņas? Čukājas lokomotīve redzi kur starp bērziem, apsēm un papelēm dziļi neapdzīvotos laukos un plašumos iet diegu dzelzceļš. Paps mani nositīs. Zelta karietēs pabraucam garām ielu kvartāliem, deg uguņi un rūsgani suņi. Cilvēku sabiedrības marginālās nianses uz vispārējās esības fona, visādas miziņas. Emaljas trauki pie bānīša stāv ar burtnīciņu. Vai ierakstīsi man burtiņu piemiņai? Dibens būs slapjš, un mūs uz ielas apturēs čuru analīzes, protams, līs. Stiepa viņš knaģīšus, iedūra pirkstiņā, nolaiza saldējumu kā gurķu tintnīcu šokolādes vardes. |
|
Iegājis azartā brālītis draudziņš atraugājas uz dārgu maseratti, čabinās gar oļiem, kādu strīpiņu vanagzirņu cekuliem. Es pastnieks mazs, te mans emblēms, grabina rokturi. Vai ņemsi par sainīti saulītes pabarotā? Es iegrieztu olu un muktu malā, tur tāds lietavu mākonis, katram pa puteklim un rabarberu lapas ar putraimiem. Baltas grumbiņas pār caurspīdīgo pieri dieva pilsētā piesēst uz apmales. |
|
Puķaino rītasvārku apvilcis kaut kur starp kāju un siltajām zeķēm nelāgi smīnot nāk dunduriņš durties, tā tomēr ir solīda īrniece. Neapēsto gaļu uz galda atstāja, bufetes pulkstenī noslēpa, strīpaina kā indiānis. Un no vienas rokas otrā pārlika, locītavu bumbuļiem kustoties, kas to būtu domājis, ka šitā izgājis dzeltenas krupja acis. Miršanas sludinājums: galds ir klāts, zagts Rudzīša restorānā, strīpa pie biksēm un tuvās brilles kā baroniem anekdotēs. |
|
Selma Lāgerlēva ielūdz pustukšā ūdenī uzglabātām dzērvenēm īpaši piekodināts neņemt līdzi plintes, jo uzberzt termometru var arī Tretjakova galerijā un noskaloties upē Maskava kā savu masku būtu pārvērtējis un nauda vīnogas un apelsīnus pirkt ir. Jā, no tiesas, piestājis šajā rūķu stalažiņā trīsdesmit astoņi, piepogājos pie roktura un līganā ēkas gaitā meitenes korī noelsās. Arī es atģidos, kur nonācis, ir taču tie perturbances stāsti par alkohola saindēšanos, tad nu turies ledainas strūkliņas, nošļirkstēja vien. Ar nedaudz maldīgu nodomu izsunīta un ar karstu tēju sadzirdīta es gāju uz ķēmu gājienu. Tu esi sieviete, tu šļakstini traukūdeni, man patīk tavi kastaņi. Mūžīgie pelašķi, es pie jums turos kā pie tēviem, un kāp pie manis iekšā pa logu, es līgans revolveris pavārīšu tikmēr dzērvenes ar zirgu galvām. Bet Tērbatā tikmēr karš bumbuļa taustiņam pieteikts, nezin, kur sagrābstīt lidmašīnas. Varbūt gultā uz dēlīša vai lielībnieka pirkstā, katrā ziņā no liela tāluma skatoties nekādu divnieku nav. Var klavierskolotājai samaksāt, piemēram, vai aizņemties divus lineālus bagātu vecāku meitām, var nošķiesties ar šokolādi pelīte ar pelēkām ondulācijām gredzena zīmē sēdēdama. Bet ja jautāsiet, tad pamelošu, lai stūri apaļāki un aizcirtīšu grāmatu pusteikumā, ka lupa ieplīsīs un lūpa tāda žēlojama apskauj mani, es taču arī esmu cilvēks trīsdesmit deviņi. Man ir oranžs kaklauts un es stopēju mašīnas. Piesēdies tuvāk, izgraizītais ķirbi, ķirbīgais kronis nokritīs. |
|
"Paga, es nesapratu, pie kāda mēs kopsaucēja te cibā nonākam? Simamura konfrontē tautisko ortodoksu, skukai ir traumēta acs, ingmārs ar santu apprecējās, viņiem ir bērns, rihards izskatās pēc andreja pumpura, ieva, kāpēc ievu nelaiž cibā? Ā, feiskontrole? Jautājums ir par to, vai marginalizētajam ir jāturpina būt marginalizētam. Es rakstu runas Merkelai, a, kas, tu tikai laukos? Nē, nu pilsētā šobrīd ir dzeltenas krāsas. Ceturtdien Lielajos kapos esot pasākums, kurā ir performances? Vai kas tur bija, bet tobrīd", tā teicis miezis akvamarīns aplējās ar ūdeni un kļuva par "Kārlis Zariņš". |
|
|