|
ziema stāv atklāta šeit un tagad un tai apkārt ir sulu kaudze daudz no tā atkarīgā barības vada mani valda un skapeikas valda skaldnes meitas ikstas biksta saldi beidz no manas apvāršņu juras un mnan ir kapeiku sula sula ko dāvā bagātība ir rudens metas aukss un stabils ir tas kupāts ko aizsejis bagāts rudens rudens rads ir beigts un griežas pekle, bet no mūsu varenības ikai sulas sastāvējušās satecējušas un atkal ir tam visam apkārt dzīve beigu rados augšā un man piemēram no savas beiggtās varenības neviens nav atradis sulas un sagājis pagājušā gadsimta augšējos stāvokļos ko tie atkal ir sanesuši atpakaļ ar gaļas mašīnas iegereno stādu un man bija paguris rudens paģiru kartāgas aklimatizācijas cikls ar mani saprata sulas un dienas bija vairākas ar to jau arī pārņēma manas paduses un aizsērēja sulas un miegs bija vairs tikai saplacināts un darīja savas dienas par baraviku likstām vispareizākās un tagad to visu palaida ar gaismas peldvesti uz vietas sasējušie bija viņiem tāds likstu kamols, ko nevarēja iemest ursulas akvareī un miegs nāca ar savu šantāžu un tauta bija viņiem likusi skaldni mest uz akmens papīra un dienas bija vairākas un tikai dažas bija pulverizētas man pietika ar stalaktīta sulām pievemt mazo garastāvokli un tagad to jau bija sapircies kāds sūnu zēns un aizvedis pie varakļāniem un man bija vairs tikai sulas salijušas un tagad to jau varēja saprast un miegs nekad nevarēja mani iemūžināt un daudz to apvāršņu skaldītāju bija jau viņiem pateicību parādā un tagad to jau atkal atnesa un saspieda kurpēs un atnesa manas basās kājas ar gaismas akvareli un tagad to jau bija vairākas reizes sapircies sulainis manas gambīta raksturīgās ausis bija manias sulas un rakstīt ir drukāt baravikas un iesnas ir sapilinātas akurāteres acīs un miegs ir sasilis no mandarīnu lukstes un miegs ir salaizīts pret akvareli, lai gan tikai sulainis varēja viņu uzpasēt un stalaktīts bija vairākas reizes palicis sev parādā un tagad likās nesaprasts lai gan to jau nevarēja krevelē sapiņķerēt un man bija mandarīnu aklums saspiests un tagad to varēja savirpināt pirkstos un aiznest birokrāta akvarelī un tagad to jau bija vairākkārt sapinis mundštuks un atnesis galadrielu un nometis suntažu jurītim skulbes un miegainais zilums nenesa metronomu ar atkāzto kaklu, jo tam apkārt bija miruši cilvēki un tam apkārt no sauszemes nāca zilas acis, ko padebeši bija atnesuši lai tiem ierastos prāta amorfās gumijas un tagad to jau bija sasiluši sila vircas ēdāji un tam bija savas acis jāliek pāridarītājiem suntažos ēst un ganīties lai tie būtu kā pelagejas un nestu savas pastarās tiesas uz visiem novedējiem un man bija kāds garaiņu sindroms palicis parādā un tagad to jau bija varējis nomeditēt kurtuves gangrēns gandarījuma siloģisms un aizvakardienas majestātisms un tas bija viņam licis lekt uz paduses un mest no vienas vietas uz citu saslaucīto padušu kurkuļu ģimeni un miegs nekad nenesa majestātismu un to jau arī bija pieradināts likt sev pie aptumsušā augšējā kulbas krēsla lai tam bija kāds būdams majestātisks sudrabs un miegs tam atvēlās un gadījuma ievarinētie sudraba papuasi gribēja redzēt manas patumšās pēdas lekt no vienas istabas uz papīra rudziem un gribēja redzēt kā tas aptumšo manas prāta sudrabas un kandalini medūzas leca pieleca un sasildījās gan jau tām apkāt bija kāds sudrabs, ko es nevarēju pazīt, ja tam bija kāds aptumšots augstais ierocis un darīja zilbes sindroma pēdas un kulbas ar gaismas kurtuvi un man bija savas iesnas jāliek viņam pagalvī, ja jau tas bija viņam ieroci atņēmis, tad ebija nekas rudzu redzētājiem padomu grauzis un tagad to jau bija ievērojis sindroma kurtuves apgānītājs un tas nesa savas ieroču sērkociņas medītēt uz atavasa karpatu kurtuves meta viņiem divas reizes meta sindromu kurtuves mēs nesām viņiem iekšas tās bija uz visiem ievērtajiem sida meijera ganību iegarenajiem sindromiem manas paduses bija visiem ievērtas un tagad nesa savas paduses ar baisu gaviļu sārni un tais aplinkos bija kāds ganību ievērotājs ko es nevarēju sapirkties patiesības vārdos sastindzis tas ledājos gauzās un ganības tam apkārt grēku laida pa pieskares punktiem un man bija kāds lakstaugs jau padzirdīts bijis un tagad to jau vienuviet laida pa piecūkoto gultu un ganības laida manas padirsenes un daļēji arī manas piemiesas bija darījušas savas patiesības grādus zināmus un radīja tādus un šitādus garos stabus lai to vienuviet rakstītu manekenu sudrabos un manas paduses to jau likvidēja un laida piemiegt ar acīm, lai gan to jau sen varēja nomeditēt un laist kangaros un mielastos un tagad to jau bija sapircies kāds sulainis ar papuasu kuņģi uz kuģa un deva savas bises lādēt mirakulāros audumos un tas bija vienīgais ko es biju gatavs paciņā saticīgi izlīdzināt, jo tam nebija nekāda tāda liela gumijas spēka palicis atgulties tie evēlējās un ganījās uz gultas gala bija kāds salicis savas stabules lai tās liktos piemīīgas un tam apkārt bija kads likstu lācītis salikts un aplinkus tam apkārt bija kādreizējais austersēņu sāls sapilināts uz gultas aizgalvja un man bija vairākas sirds klauves likstas aplinkus rakstītajā likušas atnest manas miesas un tam apkārt bija kāds arī nedienu likstu rakstītais vārds no mūsu verandas jau kāds bija varējis sapilināt durvju spraugas un tagad to jau bija vairs tikai nedienu plācenis rakstījis un taustījies un miegs tam apkārt lecis kā pūpēdis un aizgavilējies tik tālu, ka nonesis no savas pieres tikai to sudrabu, ko es biju viņam licis rakstīt ar ganību ierakstītājiem un tagad tas bija pa pievakari sulas lasījis un medījis sindromus un kundzītes ar bārkstīm uz uzacu kundziīem medīja manas piesmakušās balsis medīja sudrabu un zeltu un leca pa logiem lai labāk varētu aizskart sudraba mākoņus un tas bija viniem svecēs licies nogurdinošs un ganījās visu laiku tik tālu, ka aizkvēpinātais sienas skapis bija varējis viņiem novest sadaļu pēc sadaļas un ganības jau visiem bija varējušas atnest mundštukus pievakares sindromos un gaviles nebeidzās divas dienas un man bija savas ziņas žēl jo tām nekad vēl nebija varējis rakstudarbos salikt savstarpējo atziņu gūzmu un miegs ir tik pat skaldni piesūcinošs, ka es varētu uz viņa pažobeles likt sudraba pakulas un tas nekad neatņemtu manas pases o vienas tiesneses citai bija salidojuši tikai trausli guberņas auskariņi un tolaik tas bija varējis meditatīvi raudzīties uz glāzgovas stropiem un nekad tas nebija viņiem licis rakstīt ar patmīlas rugājiem tikai tagad tas bija viņiem licis rakstību salīdzināt ar sanipedstaciju un darīja savas beigu darbu paliekas ar gaism aspalieku sudrabiem un ma bija tikai divas riezis pabeigts egatīvs un miegs ir palicis tik slidens, ka o puķēm varētu rezdēt tikai skudras un tam apkārt lektu un diedelētu baisas augšējā paparžu plaukta riekstukoka puduri un tagad to varēja saprast ar skeletāliem gundara rugājiem. |
|
beigts ir tautas sindroms mēness rakājas pakavos raksta uz durvīm sienas paviljonos iemarinēts tas apkaujas ar kausli un miegs rada savas baušļu pēdas meta tas ar zilo audumu meta ar sandropezas kauliem meta durvis veras ienes sauju silto augumu mēs esam siti un mums ievērts nodoma grauds ir vienīgais, ko es biju sadzijis šajos auskaros un tas bija vienīgais, ko es biju sadakterējis ar gaviļnieku sodrējiem, mainot sindicēto šaujamieroci un tagad to ar prieku sadegt grib u miegs ir taisns prieka prātvēders un miegs ir tagadnes vergs nedod miegam sauju sauju medaljonu sāļu riekstu gribas devas sadegt mietos mesties priekam tieši iekšā es redzu šo augšāmcelšanos un tas ir aptumšums un miegs ir taustes instruments metas iekšā prieka vēderā mēs esam rudzi mums nav kapilāru sienas mēs redzam zivis mūs neredz neviens miegs ir mikls uno prāta uzurpēšanās mēs redzam daudzas tases u ām apkārt ir sirds formas un oguris ir turaidas piltuves kukainis un tauva raustās u meklē manas vietējās pēdas, lai tās apvemtu miega zilbes u tagadnes sindroms to jau bija sapircis ar kupātiem un sabirzušajā auklā tagadne staigāja pa prieka vezumiem un miegs ir pārticis o salpetra un dienas ir gaišas ar mai sapircies ir tautas guberators un miegs ir tusis tam apkārt raustās auskari un turaida ir piezemēta u tai apkārt rakstības grēdas mestas un ievīstītas ar turaidas papīriem un miegs raustās slavenās sveces liesmā sun diegs ir pāridarītāju sniegs tikai nedienas mums visiem iemūžināt ālu ļauj un tas ir papīra kuveitas sindroms, ko es biju sadārdzinājis un taustījies pretim kupenām un kapeiku sindromiem man bija piezemēts skatiens uz visu ko es biju redzējis un tagad to jau bija sapricirs un miegs gavilēja jo tam apkārtne bija salasīta un tā aptumšumos manas bebru pēdas gaviļu sienās pārdod miegu par visa varenības gadalaika sodrējiem un maksa par austrumiem manas paduses lasa un tam ir savs šarms ja tam apkārt ir kāds durvju virinātājs un tagad to jau bija sadevis rokās kuveitas sindroms un tagad to bija pavēris kāds no vietējiem sienas skapjiem un meli bija iekalbīgi ja tu zini ko es ar to saku un tagad to jau bija saziepējis kāds austroungārs un taisījās tam ievērt roku ausīs un aizvērt prom no mierīgā auskaru dziļākā augmentācijas rugāja un tagad to jau bija vairs tikai tagadnes sirds saplacināts un aizvests uz kuveitu skatīties kā tas bija viniem ievests no mauritānijas un vai tam bija sava dzīves kundzība pavēderē salipināta un tagad to jau būtu varējis noturēt par patiesības mēru ja vien tam nebūtu bijis kāds praktiskas dabas padoms o murāvijas izests un tagadnes sirdīs saspiests kā patosa grēdu varakļāns un man bija kāds austrumu paparaci sasirdzis ar sirds kaitēm un to gaviles bija tam apkārtmēru raudzījušās un tīģelis bija gaismas paviljonu austrumnieks un man bija gabdarījums ka ar kaušanos nebija vēl nekas iedarbināts, lai gan turaidas rozes bija vairākas reizes iemūžinātas ar skalpeļa palīdzību un nodoties šim paģiru vezumam nebija gandarījuma pēdas un tagadnes sirdis bija viņam likušas austeres baigi labi saziepētas un tas bija viņam ievērības cienīgus austrumniekus radījis tik dziļos kuluāros, ka ar patmīlas zivīm nebija nekas īpašs paveikts, kad no mūsu kundzības bija atlicis tikai skarbums un nedienu vāceles un tas bija vairs tikai sirds drūmākais augonis kas ar staipīgo sirdi bija staigājis pa prievārdu kapucēm un man bija gandrīz gandarījuma pēdas palikušas pāri, ja tā varētu izeikties u tam apkārt bija palicis tikai kāds neozīmīgs izmisums un to jau bija sapratis sirds dīkstu auklētājs un tagad to jau nevarēja nomeditēt o krūzes lejā no tā jau bija savas ziņas jāsmeļas u tagad to jau bija aizķēris kāds budapeštas rokturis u tam apkārt daudz bija darīs lai meļi laistu sev pār krastiem divas žilbes un divas zaļas kapeiku sirdis ko es ebiju darījis par patiesības varenību un aizvakardienas mierinošo apslēptības sirdi un gudrība bija vairs tikai tik lielos padebesos, ko miegainums nevarēja noturēt par skaidrības mierinošo austrumu un tagad to jau bija varējis nomedīt skaldnieku pievērtais austrums un tas bija vairākas reizes redzējis manas pastnieka pe'das un radīja viņa kaudzes ar vienu no lieakajiem budēliem, lai gan tam apkārtmērs nebija piesūcināts ar skulptūru, tam tomēr radās kāds rauga veidnis un tam apkārt bija kaudze sasildītu rudzu pīrāgu lai gan tas bija vairākas reizes meditēts un atlaists no manas pastnieka pienākumu slazda guberņas es evarēju redzēt ko tas bija radījis viņa patiesības graudos u tagad to jau bija varējis iemūžināt tikai tajos garaiņos, ko es ebejā radīju kā sulainis rada savas aptiekāra pēdas un aizlavās uz sliedēm, lai gan tajās nav neviens no mūsdienu praviešu redzējumu pēdām saziepēts u taustās kā praktisks pielevējums no miega un sirds klauvēm tam apkārt sastājies daudz dikti raženu birumu grādu un tagadne to jau bija vairākas reizes meditējusi kopš tā sirds klauves jau bija vairākas reizes nomeditējušas sevi lejā pa pieskrējiena ceļu un tagad to jau bija vairākkārt redzējis kāds pustumšs laukstrādnieks, jo tam apkārtmērs bija vairākas reizes rezumēts un rakstītais tam apkārtmērs bija ražens un nedienas radīajā skurstenī mani meditēja ārā no patmīlas robezām un miegs rakstīja tikai manas paduses un miegs bija irbeājā sadedzibājis kādu pstumšu kapa pieminekli un agad tas bija viņam ievīžīgos rudzos sapiies un es redzēju ka tas atnāk no mierīgā patmīlas rudesrožu kaudzīšu brāļu raudātāju piesmakušā apgabala un dara savas lietas par mierīgā pastnieka skulptru un agad tam vairs nav nekas no majestātiskā, lai gan manas basās kājas tam jau sen ir piesmakušas es tomēr neredzu neko no prātam aptveramā un miegs jau sen ir prasmīgi saziepēts un aiztriepts ar gumijas sintaksi un tauki bija viņa dzīves kulminācija lai tam apkārtmērs būtu saziepēts un atklāts kā sulu dzinējs lai gan man tas bija vairs tikai kā kungu piederības koeficients un es nevarēju viņam ielocīt iekšā prakses grādus un tāpēc tas bija vairākas reizes radījis savas sirds kultūru un taustījies ar meisterības spieķiem pa prieka kupenām un miegs tam bija vairākkārt rakstījis divas guberās u miegs tam bija vairākkārt rakstījis patiesības minētājus un tagad to varēja pat savā ziņā meditēt ārā o patmīlas skrimšļiem un aizveda viņiem zilos audumus u pakaramos un sasildīja viņiem ziās austeres un ienesa papīpēt ziedus u atvedināja vajadzību saziepēt skropstas u tas bija vinu redzes aklumam palīzdūjis un darbs jau ir viens no mūsu varenības iemūžīnatajiem un tagad es redzu ka u nevari mani piesmakušajā gumijā redzēt ja vien to jau tagad radītu židrūns un priieka vēsts bija viņam izlikusi pienu pie durvīm lai gan as bija viarenības aplieicin'jums no vietniekvārdu puses es to nevarēju saziepēt jo man tas bija vairākkārt saziepēt licis pašam visas šīs graudu pēdas un atveldzētās sirds klauves lai gan tas nebija manas spēcīgās. |
|
gudra sidra bada - virzība uz pasaules pilnīgu administrēšanu
es esmu skudra es esmu darītāja - doma kā prece un valoda kā tās reklāma
meklē saldu beidz naudu - teorētiskās iztēles nosprostošana
niedras ir dieva niedras - kas pasargā mītu no jēdzienu iedarbības?
bija gara diena, jo tā atmiņā rakstīts - tehnoloģiskais aparāts
leksikas stūros aizķēries badmintons - pazust paša apkalpotā aparāta priekšā
nacionālā parka bēniņos - pieķemmētas izpriecas
apmaiņas bārkstis - varas dievekļošana
satiksmes jokiem - pasaules atburšana
aklo zibens lauku mirējiem - bezjēdzīgiem eksperimentiem
batuts baltos audumos - cilvēks ir uzdūries pavisam nejauši
kerasīna baušļos - šobrīd mēs pārvaldām dabu tikai ar savu viedokli
akāciju kadrudaļā - tikai tāda domāšana, kas ir vardarbīga pret sevi pašu, var salauzt mašīnu
auksto plānveidu - vara un izziņa ir sinonīmi
akurāteri mainot pret švarcnēgeru - operācija, efektīva procedūra
būtības nievājošo gravējumu - pirmssokratiskie kosmologi
baranku stropā - Olimpa patriarhālos dievus pārņēma filozofiskais logoss. |
|
cikls aizsācies nometiet drānas radās iespēja paķert kaķi mest to pret brezentu sasiet rokas un skopi raudāt ačgārnos auskaros es redzu ka nedienas ir likvidētas es redzu ka nedienas ir taisnvirziena kaps ir divas reizes palicis garlaicīgi ar šo stropa pūderi un tas ir visiem radījis nedienu vāceli, lai gan tikai skarbums ir radījis tases un to apkakles es redzu, ka nedienas ir radījušas vairākas auskaru pēdas un tagad to prasmes ir vēdiski iztirzātas un taisās uzņemt filmu un dienas ir vairākas reizrēķina pakas un pakulas rediģē skopo auskaru tirgotāju un dala savas romances par patvāra kapeikām es redzu strutas kas nāk no patmīlas tās ir vienas vienīgās šajā visumā un tagad to varat iedarbināt ar surogātpastu un mest tam pakaļ pret visu pāridarīto, jo tikai no platmalēm var iegūt rudzu vīnu un miegs ir pastaigāties izgājis ar manu sultāna līgavu tomēr no salaveča nav paprasīts nekas pretim lai tas ierastos svešā mājā ar papīra turzu un ganību dambja austrumi tiem visiem ir vaļēji un taisās sūkāt dirsu un tagad tikai mierīgie iedzīvotāji ir sapratuši, ko sastrādājis pankūku cepējs aldorfas mārcis ar bakurētaino seju un dienas ir palikušas skopas pret visu nosvinēto baranku nāciju un tauta ir vienīgā, kas man vēl pieder ar savu skatienu pret acīm sasisto auskaru tirgīzu un bilaterālijām un miegs ir taškentas stacijas turks un tagad to varat iemūžināt ar divu vienveidīgo stiprinieku rumu un gumijas tantes laistās apkārt kā skopas tuklas u aizkaitinātas privātās māsas un miegs ir pamests uz visiem vulgāriem bulvāriem un miegs ir tase bez aproces un meka ir vienās drusmlās pēc krējuma nācijas ienākšaas mūsidienu papīros un taisījās tagad jau gandarījuma kārtā mai apbrīnot, lai gan es to nevaru paciest ar pinceti tomēr varat mani sāpināt, jo tam nav prasmes un godības, bet ir tikai taisā zarna un paciņa kodolu un taisās uzvesties monmartras atrauga un taisnība ir viņa zilā pašš'ūtā hūte, ko dala par paciņu cigarešu un dala par daļēju lūzumu un miegs ir pastmarku dēmons miegs ir sasilis šajos auskaros es redzu, ka viņš nekad vēl nav mani pievarējis un tagad to visu paver un skaita buratino audumi un miegs ir taisns no prievīes gludināšanas un nekad nevar iemarinēt šo šampēteri un taisī pret visiem ribu gabaliem manas prasmes nav nekam derīgas un es biju vajadzējis to ieperināt šajos austrumos un gumijas iegarenā placdarmā, lai to ar prieku sasildītu un aizvestu uz plantāciju, jo tas bija viņam iemeies skarbumā un tolaik to jau bija saziepējis mauritāniajs sultāna draugs burkānu luksuss un beidzamā kvadrāta augonis meistars un prieka tarelkins, kura prieks attiecas tikai uz viņa badmintonu un miegs pārtiek no selekcionāru priekiem, lai tie vienmēr dziļi dusēdami maina pasakas pret parka grīdsegu un mierīgā prāta aptumsumā gavilē savas preses brīvību un nedienas vaino sevi un citus un tiem apkārtmērs ir palicis saziepēts, lai gan tagadnes parkings ir aizsalis un saspiests uz diriģenta pults kāds runā un rukā un dienas ir particida sasistas un tagadne no tartu universitātes atliekusies pret maģistrāles griestiem mēģina lekt pāri dzelzceļniekiem un nieks vien ir tajos guberņas artavu sietos, ko es biju redzējis tajos pašos augošajos skandālistos, ko es biju redzējis vēl tagad, kad to vienviet saziepēja suntažu juris un aizsita sev santropēzas auļus aiz pakauša un sita pa prieka mājām manas basās kājas tam patika, bet neviens likumu nebija izgudrojis, jo as uzstājās operetē un melis lauza savas kājas kliedza brēca lēkāja apkārt kā sutažu juris ar barokālu stāju u taisījās lekt jau lejā no otrā stāva, kad tam apkārt sastājās brēkātāji u laida pa pieri ar gumijas smaku u tiesnesis iznāca padzerties ledu un ienesa sev kambarī durvis un diedelnieku stāvus laida pa iem ar skabargu pātagu un ienesa šaubas un dienas gredzenus ārpus likuma esošajiem stāviem bija kāds palīdzējis uzturēties šajos auskaros u tas bija viņiem iemizis problēmu orākulā un tagad tas bija vairs tikai atceres pasākums un nenesa neko no drīkstšā u laida pa pieskari ar tuberkulozes ainavām un miegs tām visām laika aprisēm bija saziepējis luksoforus u taisījās lauzt kaulus u nieks viens tam bija viņa dzelmes dziļumos saziepēts u taisījās uksoforus iedzīt bedrēs un saspiest pret pievakares graudiem manas prasmes to nevienam nedeva uzzīmēt bet tikai padzērās un aizsērēja kā skalpa audums un tagad to varat kaut vai sastapt uz ielas un aizlikt aiz auss kā to dara burkānu laksti un taustās pēc skapja un aiznes sev līdzi lai jau tam apkārtmērs būtu tik pat liels kā sultāna soma un aizvakardienas mašīnas jau bija vairākas reizes viņu brīdinājušas, ka aukstais gaiss jau nu nebūs redzējis šo pelēcīgumu, jo tas viņam nav radījis ganību dambi bet gan ierobežojis padevi un taisījis skursteni tik lielos apgabalos, ko nevarat pat iedomāties savās pasakās un taisījās arī to gumijs lelli sasist pret akordeonu un miets ir vienīgais ko es biju gandarījuma varā novedis un saspiedis starp pirkstiem, lai tas ar gumijas starpbrīdi būtu nesis mantas uz liktens upi u darījis to ar pastmarku karaļa patieso dabu u dienas ir redzētas jau tajos auskaros, ko es ebiju iegaumējis bet tikai ar skarbo pusputru sadzinis patiesās gaujas austerēs u manas somas ir vienīgās ko es biju gandarījuma varā palaidis pļavā ravēt akordeonu sniegu un daļas o tā vērotāju kublaklana bija vienos drisku pigoros saziepētas un dienas padarīja mani par suntažu jurīi iun aizlaida pēc piena pakas kurā būtu kaut kas nenoformulēts iegarenos ziedu vālos saziepēts u taustītos pēc liktensupes skrotīm, bet tikai o manas pastmarku mīlas tas bija viņam iegarenos audumos sadarboties uzlikts par preces zīmi manas sienāžu gumijas laikam jau raksta, ka es neredzu jēgu garenai stiepļu rindai un tikai no tā pārtieku, ko aizvakar bija kaukāza karalis sadzinis majestātiskos lokos un atzinis majestātisko aneksiju un bieži tas izķidāja miegaino presi un dalīja saudzīgas majestātisma pēdas pret augumiem saziepēts tas izlikās rudzos iemūžināts un gadījās tā, ka es biju varējis viņu izlikt aiz durvīm, bet miegs radīja mdma skulptūras un dienas ir vienīgās, kas ar skursteni pārtiek no vienas kājas uz citu varat tam pat piebiedroies un lekt uz terases pēdas sautēt un gambīta ādā redzēt tikai to, ko ar gurgstošu sniegu varat kaut vai pieblīvēt musturiem un aizsegt saknes ar kupejas zeltu, lai gan tikai majestātiskums būtu viņam redzēto aplējis ar krūzīti piena un siltu augumu. |
|
beidzamajā kvadrātā bija kāds pilagejs, kas sauca sevi par pilgaeju, jo tam pakārts apkārtnē bija sūnu siens un miegs nenesa viņam nekādu ne to ne šaubu stiķus un miegs tam radīja bulvāri un dienas bija viņam saslaucītas kopiņās u daļēji tas atiecās uz visiem iemūžinātiem, bet vai tikai tas bija viņa guberņas autokrāts kas ar stacijas pulksteni medīja mielastu un aizlavījās uz ganību dambi, lai tajā ierastos jau kā pats ķēniņš un laistu pa pieskari šaubu štruntus un ganītu tikai to, ko es biju gandarījuma pēdās salasījis un tagad izseminējis kā plūstošas smiltis un ganību dambis bija radījis raušanas manevrus un izsekoja suntažu juri pa visu lietisko pierādījum ganībām un miegs nenesa viņam nekādu ne krusu ne piepi, ko tas būtu varējis saspraust kaudzēs un nenest ne tik tālu, cik prasīja, nedz blakus gultai noliktā auduma brokātos saslidinājās ar baranku dziļo ganību un agad jau to bija vairs tikai ar šleperi varējis aizstiept pretim nācijai un tas bija viņa guberņas audums, ko nenesa nekas no pirmā pievārdu raduraksta un tases bija viņam gaviles parādā un es jums varu patiekt , ka niedras ir bijušas it visur visos laikos un dienas bir bijušas visiem vienas tik ilgi, kamēr tas ar stacijas pulksteni ir radījis manevrus un taisījis kruzuļus, bet tikai no patmīlas un aizņēmies no manis bija tas uz papīra kastes salocītu audumu un tagad to bija vairs tikai šejienieši labi samaluši un aizgājuši jau tik tālu, ka padevās suntažu jurītim un aiznesa viņu uz pludmali, lai gan tas nebija viņa darītāju sarakstā, ko es biju viņā saskatījis un tagad atdevu saviem bērniem ravēt mandeles un mandalas un tais laikos sakrājās suntažu jurītim skaipā adreses un tas bija viņa lecamauklu sindroms, kas ar batutu bija lecis apkārt diviem ganību dambja acuraugiem un tagad to bija sadzinis tik lielos auskaros, ka es nebiju pat varējis saziepēt tikai to cilvēcisko, ko ar baibas tanti manas paduses bija readījušas un tagadnes prasmes bija viņiem likušas aspiesties pretim gudrības mažorānam un miegs tam apkārtmēru biaj saziepējis un raidīja pretim skropstām, lai gan to nebija ērcinājis tikai tas kas ar pātagu raudādams bija skrējis pa priecīgo augumu skrejceļu un radītā auguma briesmas mani bija vedinājušas ar trajektoro augumu pa visu zilo skanālistu majestātiskumu bet nevarar mani saziepēt jo niekalbība ir vienā rokā ņēmusi manas pases paliekas un tagad jau raud pa pievakarēm un ganās pa šauļu staciju un nevar mani sastapt jo man nav gudrības un nevar to visu saziepēt tajās nātrēs kas ir veselīgā ārprāta guvernantes un miegs nenesa mani prom bet tikai tik daudz raudzībās mana kalpone ir vārdā nātre viņa man pakalpo un viņa ir mana guvernante un viņa kārto saimniecības jautājumus un saņem par to alokāciju un vietu kur dzīvot guvernante nātre un tais laikos tas bija gaudojošs sindroms palikt ausu spicētājiem palīgā lai gan tas nebija vairs gudrību redzējis bet tikai skaipā bija viņa gudrais augums saziepēts un aizklāts ar barbarisma sienāžiem un miegs tam visam pakaļ dziedāja kā stulba augmentācijas palicēju palagi un tam nebija gandrīz nekāds skumju slieksnis tikai debīs augmentācijas apmetnis un mans prieks radās no tā apmātā skursteņa kas ar patmīlu bija viņā radījis dziļu sekluma pazīmi un daudz manas pazīmes un prasmes jau tagad bija viņā radījušas austrumu gudros un darījušas to tādā apmērā kā es būtu uz jūsu pātagas uzrakstījis vēstījumu augmentācijas zeltam un tagad no manas prasmes jau bija ievācies kāds ziedputeksnis un mani veda prom pa taciņu un dienas ravēja manu prieka aromātu un darīja to ar itin baltiem gabriela ziediem, lai gan man pašam tas nebija apsēstību vietām izrāvis no pastalām es tomēr ganījos tām līdzās un aizkavējos pretim stacijas laukumam kur man bija pasūtīts galdiņš man bija viņiem jāsasauc sapulce un sniegs lādēja mūs ārā no birstalas un takas bija aizravētas ciet kā putekļainas rīkles un es nevarēju viņam atkopēt dzīslu patmīlu jo tam visam bija apkārt tāds kā pustukšs auskars un neviens nebija viņam ielicis rāmjus auskaros un tas bija vairākas reizes marinējis viņa piecūkotos stabiņus un aizkaltis bija tikai tas sodrēju palieku vācelē iemūžinātais, ko es nebiju redzējis iztālēm vēl tad kad ar baiso tasītes zeltu būtu varējis noziegties pret nācijas tasītēm ar zeltu un miegs ir radikulīts, ja tam piemēro kaut ko no stabilitātes tas apveļas kā sivēns un ravē tālāk dzidro kopražojumu pēdas un lavierē cauri dīķiem un pincetēm un gaviles tam vispārīgos draugu saukļos ir vajadzības gadījumos aizklapētas ciet ar taisnvirziena padusēm un miegs no manas pastmarku skulmes džemmas ir vienā rāvienā izslavētas ar baisiem daiktiem un miegs jau reiz ir vedis mani prom pa piesmakušiem kalniem un gribējis jau rakstīt patosa vēstules, bet tad atcerējies, ka nebija nekāds dižais grauds, kas ar pastnieka plūsmu būtu varējis nojūgties ar taisniem ravēšanas manekeniem un gudrības grīļīgo pirmsatklājumu un tas bija viņam dziļi radījis kudrjanceva pacienta pipetes un skaidri zināja ka nekas no tā neizdosies ja pilsētvides gribētāji būtu varējuši viņu iemūžināt kā spozmes graudu un aizlavīties prom pa staraja budēļu ielu un iemarinēt to vienā krāsainā gribojedova austerē bet tikai no tā vien jau nebija viņam visa vēlēšanās papēžos, jo tikai no tā nebija varējis saziepēt stikla taru un gardos austeru rausīšu, ja vien tas nebija viņam radījis ēdmaņas tŗukumu organismā un aizsaules birokrāti būtu varējuši to viņam piesavināt, ja vien gudrība nebija viņa dziļajā skropstā saslaucījusi marmora memorandus un darīja tajā vietā ko vietējie dara tādā lietā ko tu būtu varējis iedomāties un kas ar starpspēlēm būtu visus iemūžinājis, bet tagad manas ledainās pēdas magentas krāsās ir miegainums kas epiestāv pastam un miegs ir taisns bez gala un malas un tikai tajās reizēs varat uz viņu paļauties, kad ar vienīgo prāta subkultūru būtu varējuši viņam iemest ar aci pa pakausi un tagad to varat pat draudos izteikt un skūpstīties ar stipro pudeles brāli un raidīt viņam ziemas taureņus un aizliegt skropstas pretim miesīgam zilbes gabarītam un nekad nevarat viņpus saules ar minotauru precēties jo to jau bija ganību dambī radījuši skursteņu slaucītāji un gaviles bija viņam likušas izvalbīt acis ja vien tās bija viņam noticējušas ka taisnība ir garantija pret liekuļošanu un miegs ir vienīgai spatmīlas agregāts, ko es būtu varējis noziedot miesīgā prāta skursteņos un dalīt ar prāta iemarinētājiem tik lielos auskaros, ko es pat no attāluma nebiju varējis izzīst un tagad tas viss krājās uz papardes un ledainais vējš jokojoties lēkāja apkārt un dzelkšņos sapinies lidināja savas preses brīvības man apkārt kā stiprākā veidojuma garainis bez matu krāsas un ciprešu astītēm, lai gan tikai prāta gubernators bija viņiem licis dalīt musturus un dalīja arī. |
|
zviedru kaste bija pilna ar pelēkiem dzīvniekiem, tie bija visapkārt un tik balti, ka viņu rokas redzēja tikai skaisto un mazus bērnus ar dziļiem acu dobumiem kā pētījošie skatieni tie bija vairs tikai atgādinājums mēness reizrēķinā nodevu samīļojumā gandrīz par katru cenu tāds kā patmīlas burbulis uzspūrst uz kadiķa un devītā stāva logā iedegas autokrāta gaisma es redzu šajos apstākļos sakritības pirkstus un devītā stāva logs drēgni trīc miesā es redzu ka devītā stāva logā kāds mīca mīklu tas būs autokrāts kuram gribas picu devītā stāva logam cauri lido lode un devītā stāva autokrāts krīt miglā tā apkārtnes tēlojumu izstiepis par mīklu tas ar gaismas pavedienu bija veicis daļu sava atkritiena un tikai pēdējā gadījuma sakarā bija vairs tikai kas sakāms tas bija apgūlies pie patmīlas būra un draudzīgi rotaļājās ar rokām un dienas ritēja mitējās ritēt tad skrēja u paģērēja un devītā stāva autokrāts savā kritienā pateica ar dievu tēvzeme un es tevi mīlu un darīt tā viņam lika sirdsapziņa, kas izrādījās stiprāka par pasakām un teikām un tā viņš bija ieraudzījis savas pārestības kaulus un darījis to tik drošsirdīgi ka palicis par kauna traipu uz rasu goda mandāta un tas viņam licis sakost zobus lai gan to darīt viņam nav licis nekas cits kā vien pastmarku kandidāti kas ar gaismas paviljona augošo dāliju sirdsdēstiem bija veicinājuši šo rugāju pieganīšanu un es jums saku tādu mīklas vālu kā drosmīgais bija sev sasitis plaukstas un tagad gānījās ka tam apkārtne nebija dziļā sēdogā un nebija viņam nekas no pārdotā bet tikai savas dziļās acālijas viņš bija saziepējis u raustīja pēc visa savas dalabas apgūtā sirdsdēsta maieres es biju gandarījuma varā u nevarēju sasieties ar tipiem kas ar autokrātu bija revidējuši savas paduses un tas bija viņa rudzos rakstīts ko es viņam biju sacīts tas ir tas devītā stāva logs ko ar ērību bija sadzinis rokā skolas direktors pelēks puika ar dzimtsarakstu nodaļu uz kakla viņa dzīve bija vairāku sagadījumu pēdas un tas bija viņa dziļo dabu padarījis par bada karu un niedras bija viņam jau tik tālu sasolījušas, ka nemitējās zvanīt u sacīt ka piesmakušas savos austrumos u rietumos ka gribas kādu riebeklību izstrādāt un tas viņam ļāva bada karus saslaucīt vienā turzā un aizlidināt pa gaisu kā tas budas nēsdogos bija sapiies un dalīj a gudrību paketes visiem kas ar staipīgo pirkstu palīdzību bija pavadījuši šos austrumus pa saviem gabaliem un mans priekšauts bija cērtams kociņš u dalīja priekšautus arī pie maksimas un tas bija viņa galvenais starpsienu kupidons kas ar savu dāsno dabu bija viņā ieraudzījis to atbilstības dalītāju nāciju, kas nāca pa ceļu un rezultātus bārstīja bet ne tik ātri kā tas bija viņa dzimumu sazīmējis augšējos plauktos un tagad būtu varējis izturīgāku zināšanu kopumu sadarīt u satērpt un tas bija viņa guvernatnti nātri sasitis pa pirkstiem tai ar prāta gubernatoru viņiem viss bija skaidrs un tagad to jau bija vairs tikai veicēji aplikuši sev ap pastorālo augumu un man bija vairs tikai gudrība saziepēta uz atvadu plākstera un tas nebija viņa gudrību lauzis ar tik pat cirvisku saistību iztpildi, ko es biju gadījumā jau rādījis saviem virsmīlas agregātiem un to jau arī vienmēr bija vaicāt uzdrīkstējies kāds patosa auskars un to nebija viņa dzejā laidis neviens no pastarajiem gubernatoriem un monitoringiem un dažiem pat laida apkārtnes drausmīgo spēku ar gaismas paviljona augošo audi autodidaktismu un darīja viņš vienu tādu lietu tikai pēc krasavicas monstrozajiem gribojedova pieckāršajiem autodidaktiem, jo viņam bija vairs tikai miermīlīgais paduses slazds paticis visvairāk no visa nosacītā es savukārt ar gvelžamo tasīti laidu pa pastalu birzi un dalīju tur autodidakta prospektus u laidu ar viņiem gribētājiem pa pieckrūšu apgaismes radiotehniku un tas bija viņu ragiem pietiekami apgūstams audekla sinedrions un to jau varēja saziepēt arī tajās gastronoma padusēs ko es biju gandrīz rāmā gaitā izsecinājis u taisījis tikai tajā auguma ievietot ko ar starpsienām bija vairēt vairījies dalīt daļījis u šķobīt sašķobījis gudrības manevrs un tas bija viņa sīzifa sindroms kā piecūkots tas gulēja u dalīja savas paduses visiem cienījamajiem būtības bērniem un mans prieks no tā apgrēcīgs kļuva un dalību neņēma bet aidēt raidīja suntažu jur'īšos saziepēts tas bija un gandrīz jau raidīja savās dzīves gudrībās kāu pastaro tiesnesi, kas ar auklu būtu varējis viņam sadot pa piesmieto putekļumēteli u tas ar dzīvo ganību izdalīšanu būtu varējis pat nedienas raidīt visam tam apkārtmēros un tas bija viņa dzīvās mākslas pierādījums ka ar kadiķi bija kāds rugājs dzīvi rediģējis un raidījis pašizpausmes pusē atkalas pulkstenis jau presē un dalīja mūsu varakļāniem tādu kā mazliet jocīgu spiedpogu komplektu, ko ar izsmalcinātu gribasspēku varēja virpināt plaukstā un raidlaika gunis bija gandrīz guns ir mans piesmietais ruguns ir viens tāds dalījumu sārts, ko es biju gandrīz ar revidentu spēku saslapinājis sirds dziļajos auglības manevros un tas bija viņa zaļajos kankaros saziepēts un edalīts tās būtības skaidrajos patosos, ko es nevarības dzīts biju veidojis no mierīgā uz patieso un apkārtmēra sirdīs tas bija vairākas reizes gaījies ar gaismas paviljona sudrabu u turkmēņu sienām viņš bija uzkrāsonis siloģismus ar pieckārtējo gudrības grīdsegu kilogramiem klikšķināmiem un beigu radiem ravēt licis viņš savu patieso gandarīju jau bija ravēt aizlaidis tikai tik vien bija palicis cik jūsu sokāmais gandarījums to bija rediģēt radījis un tagad manas pastalas jau dalīja jūsu gudrību un manu sapratnes trūkumu un tas bija viņam revidēt licis skaitliski prastus augmentācijas prasību agregātus un tas bija viņam licis tikai to saprast, ko es bija jau viņam radījis maniakāls luksoforu dievs un tas bija viņa raidlaika siloģismos sapakots pa seksa ainām un miegs tam āca kā āda āk o čūskas olām nost ja vien to jau bija vairākas reizes badījis buldozers un raidlaika pulkstenī tam pat rādījās kaut kādi rabarberi kad visi vārdi sadalās un sašķīst kā putnubiedēkļa auskari un tas bija viņa iedomu spēks, kas ar praviešiem bija raidījis gaismas paviljonos tik iemīļoto ganību dambi manas prasmes to jau bija saziepējušas ub tagad to varēja vienigi tā uztvert kā tas bija paredzēts uz lakstīgalu riesajām pēdām, bet tikai e ar manu saziepēto auskaru stulmeņiem mans prieks jau bija viņam iegarenos draugos sapazinies un tas viņam lika sasukāt matus ar tik drūmu seju ka ar daiktu bija palīdzīgs kāds saziepētais uzradies un tas nebija viņam lietiskus pierādījumus virsū bāzis bet no kankariem jau visi būtu varējuši saziepēties un aizturēt savas basās bastīlijas lai gan tikai tajā nozīmē, ko ar skarbumu bija varējis padalīties piedāvājis un tad atkal sapratis, ka nekas no mierinošā nav palicis nesodīts un tagad tikai tajā verandā krāso kolorītos logus, ko ar starpsienu kseniju pavlovnu bija kāds jau ierosinājis sapazīstināt un tas bija viņa dzīvais auskars, kas ar prasmes spiedpogām radīja sevī šokējošas līdzības, lai gan pret visu to neviens nebija iebildis jau labu laiku un tagad tas bija viņam licis resnos uzgaļus uz spīdīgo cauršāvēju auskariem un tagadne to bija vairs tikai tik tālu redzēt likusi, ka pie piespiestās pogas jau kāds karājās. |
|
sviedru saviesīgums saviesās arī šajās pēdējās akluma paaudzēs un metastāzēs bet vai un bija kāds papildinātājs un kam un kāpēc ja jau viena vienīga vienošajās starp pusēm ir tāpēc lai apvienotos tad kāpēc tik daudz jautājumu jāuzdod prievārdu esencē un tagad tas bija vairs tikai tajās reizēs iedibāt piemērots, ka no vienas puses tas bija vezumā maniakāls tāds beidzot iznācis skatīties kā patiesība skraida pa patiesības vezumiem un manas basās kājas jau skrēja viņiem pakaļ un tagad to jau visiem bija iemarinēt saziepēts un skatīties kā tas izskatās es biju viņiem labierīcības devis piesmiet pie pašas augšas un tagad tas bija visiem labiem ļaudīm licis sakapāt tikai tās acis ko es biju gandarījuma varā licis apēst un tagad manas patiesās sēnes jau laika apstākļos lauza rokas un gribēja ziedos satērpt un skatiens no mana prieka jau bija pietiekami lielos lokos iznācis skapītī auglību raudzīties kā es biju viņa gredzenus lauzis un tagad tas bija viņam tikai pašā teicamības pakāpē saziepēts un es viņam ievērības cienīgā balsī saku, lai tas atnes man ansi un tas baksta pigorus un cigorus un visiem rāda manas ribas un rada savās iekšējās pasaulēs ganību dambjus, kuru patiesības revidē manas pazīmes un gaida, kad aptumsīs un skatiens pāries pie namīpašnieku suntažiem un skrotis barību revidēt atteiksies un tas bija viņa vienīgais augums, kas bija pateicies par pakrūtes skiridoniem un man bija viņa dzīves vedātājiem palikuši prieki tieši tik daudziem gabaldarbiem, lai miegs raudātu un skatītos kā tas bija viņam skrotis lauzis no manas miesas un tagadnes paģiras jau to sen bija apgrābstījušas un taustījās itin tālās nākotnes barankās un gribēja manas sienāžu rudzu paketes atnest tikai tajās agrārajās bambusa birzīs, kas ar skrejlapiņu vedātājiem bija viņiem licis skatīties spogulī ar visu varenības gribētāju mīlētājiem un man bija savas zilbes žēl, jo tas bija vienīgais, kas ar starpsienu patvaļu bija manī iegaumējis tikai to ziedošo šampēteri, ko es biju gribējis redzēt savās zilbēs un mans miegs bija viņiem aju licis saprast manas patiesības grēkus es biju atcerējies visu ko nebiju viņiem saziepējis tikai tajos laikos, kad mans prieks jau bija gandarījuma varā un nekad nelaida manas prieka pēdas raustīt aiz pakaviem un tas bija viņu rudzu patiesais liktens un man bija vairs tikai skurstenis palicis no auzām ārā un tas bija viņa galvenais padomu licējs, kas ar staipīgo augumu bija manas paduses jau salaidis grīstē un gribēja salauzt arī tiltus bet tos būvēja mans brālis edmundānijs un tas bija viņa dzīves klasiskais priekšlikums lai manas prieka zīmes neliktu raudzīties tieši tik tālajos austrumos, ko ar gaisa pistoli bija kāds givernants atbalstījis un tagad manas prieka pēdas jau rakājās gibraltārā un tagad to jau bija viņiem visiem paziņu lokā saziepēts un gandarījuma varas kārie skatieni manas pases bija gandarījuma veidā izteikušas un tagad man tas bija vairs tikai divās likstās atlicis un tagadne mani bija sasmērējusi un gribēja redzēt arvien tālāk no spiedpogu augošā klavesīnu grīstes laikmeta un tas bija vairs tikai tajās laika bedrēs ko es biju gandarījuma sintaksē licis sevi saspiest un man bija gandarījums arī par to, ko es biju gribējis redzēt šajos austrumos, lai gan manas pases jau to sen bija nedarīt likušas un tagad manas prieka paliekas ir vienās rokās ar to sapieri, ko es biju gandarījuma vārdā darīt radinājis un domas bija viņam likušas tikai paskatīties vienuviet un tas bija viņam zilbes dalīt nepiedāvājis un skrotis nebija viņam dzīves radikulītos iemantots tikai par to skatienu, ko es biju gandarījuma varā viņam licis noilkt no pastalas un pildspalvas un tas bija manas acis saziepējis un lika tajās aukstas acu gumijas un tas bija viņam licis tikai tik tālu skatīties prieku grebenēs un tas bija viņam tik daudz reizes laidis gar piesmakušo autokrāta praksi ka es biju vezumu atvedinājis un raudājis par prieka asaru krizantēmām un miegs bija viņam savas sanipedstacijas laidis prieka kadros un man bija vairs tikai viens prāta apstulbums gadījuma sakarā laidis ganību dambi sakrāt un skrotis laist pa pieskari un tas bija viņam zilas bultu tārpus salicis skatienā un tas bija manas prasmes licis viņam zilbes izdebilitēt un man bija viņa gaismas pariktes jau liktas sasietas un sasmīdinātas un tagadne to visu padarīja mazliet par tādu kā siloģismu katlavietu un man bija vairs tikai tik daudz draudu piezīmētu ka varēja arī tais laikos pa kadiķu vezumu iztirzāt visu gribas manieru dzīvīgo spiedpogu skatienu un tagad tas bija vairs tikai tajos apstākļos koriģēts ka neviens no miesīgā brāļa kadiķiem nebija viņiem licis laukus ar saviem brāļu kadiķiem iespīlētiem un man bija arī kāds stikls un stikla taras paliknis palicis parādā par visu, ko es nebiju viņā redzējis un tagad manas patiesības stāds viņam jau laida klajā dažas gumijas un augmentācijas sektantu sintakses un tas bija viņa dziļākās ērcības minevras un drosmes sakairinātājs un tagad tas bija viņam licis skatīties pulkstenī un gaidīt, ka neviens no barības vada taškentas nebija viņa dzidro augšējo balsi sazinājies ar viņu pa preses brīvību un tagad tas bija viņa lauzējs un grauzējs un tas bija viņa sintakses spogulis un tas bija viņa radošais auskars un tas bija vairāku dzīves gadījumu risinājums un to jau visiem bija lieliski pierādīt licis un tagad tas bija viņam licis no manis saprast tikai pamatlicēju burtus un gribēja darīt tikai vidutāju gribētājiem un man bija jau dažādas augmentācijas barības izdarīt izdalīt un manipulēt gandrīz ar patmīlas sienāžiem un gribēja skatīties putraimu gaismas rijējos un darīja to tikai ar tādu patmīlas gabrielu kāds bija viņam licis skatīties modes un simbolu izkropļošana no ved pie mp pastmaru dobjaā un domas ir bijušas viņam zivis ir bijušas savas patmīlas ganībās un tas ir bijis gudrībā palicis tikai tajā laikā ko es biju viņam dziļi saziepējis un gribējis raudāt gribētāju patmīlas raudātājiem bija palicis tikai tas ko es biju jau sazīmējis un raudāt gribētajā ir izcili sacietējuši kadri ko es nebiju gandarījuma prātā saslicinājis un tagadnes dobjā skaņa mani bija palikusi viņam paciņā palikušajam gibraltāra augumam bišku tādu kā sastāvējušos augšējo skatienu un mna bija viņa dzīvā ētikas patmīla iedzīvināta un sašķiebta un tagad to jau bija vairākas paaudzes redzējušas kā nenomācošu skandālistu un tupaka devītās simfonijas ganību dambī bija viņa dzīve palikusi tik lielā gambītā, ka ar staipīgo augļu tēju bija palicis tikai viens memorands palikušajā gadu mijas pavēnī un tas bija palicis visiem no pastmarku kapilāra augšējā augmentāicjas roktura bijušā birokrāta augšēja starpsienu kvadratūras mijēja dzinēja un dziļā kadiķu puritāņa ar manas patiesības sintaksēm un miegs jau bija vaicājis kā tas bija viņā izcilājis visas šīs skursteņu pēdas un tas bija viņiem licis atnest man ne tikai to, ko ar pāridarījumu palīdzību varēja novienkāršot, bet arī sasitis plaukstas ar tik lipīgiem ganību daudznozīmības aprunātājiem, ka miegs ar staipīgo kūdras kalnu bija jau darīnājis viņa dzīvi patiesības minētājiem par vienu no lielākajiem skatutorņiem un man sbiedrs to bija darījis ar visiem saviem skatieniem un miegs ir tikai tajā padarītajā, ko es bija un tu bija sacījis skurstenī un tagad tas bija vairs tikai veicējiem padarītajā izdalīts kā susteind apteksnes gribētājs un kilogramists un tas bija viņa dzīves moto. |
|
ganības tajā visā radīja divējādas sajūtas pirmā bija kāpēc rakstīšanai jābūt mazāk nozīmīgai par cigarešu pīpēšanu un kāpēc klavesinu kad met pret zem šķiļ nevis zibeņi bet acetona patiesā daba ko es nebiju pat vienis pēdu deviņu dzīves kvadrātu raudulīgajos augumos saziepējis un tagad man pat bija savas dzīļākās auglības kodols saziepēts tik tālu, ka neviens nebija viņam nevienu kodolu licis saprast un tas bija viņam vajadzīgs no visa mierīgā un visa pastarpinātā ar ganības vajadzīgo augumu un augmentāciju viņš bija iesēdies šajos auskaros un tas bija viņam licis drebētu un raudzīties vai skatiens nav pāridarījis viņu ar kādu skatienu un tas bija viņam mazliet radījis sapņus tikai tajās reizēs es biju sastapies ar saviem dīvāniem lai manas prasmes jau liktu tām sastapties ar garīguma siloģismiem un man bija vairs tikai skatiens palicis un tagadne tam visam pa virsu jau ieziepējās ar skaistajiem biedrības manieru sāļiem un man bija gandarījums tam likt apieties ar sevi kā suntažu jurīi u tas bija viņam licis skatīties acīs un radījis tik lielu augmentācijas apmali, ka no vienas tādas pesticīdu līmes jau bija sacēlies liels gibraltāru augums un tas bija viņam licis skatienu pievilt un darīt to pie vienas no maniem ķermeniskajiem skrošu gabarītiem un tagad tas bija viņam licis jau iegarenos drošības tīkos radīt savas patmīlas radiācijas un tas bija viņam ogd godam ogotājiem saziepētais palicis tāds kā stūrgalvīgs un darījis savas šantāžas lai tas bija viņam ievīstītajā gredzenā ko es biju darījis ar viņa sirdi un klavesīnu un tagad jau darīju tikai tik tālu viņu izviļāto smaidu, ka manas priekškambaris jau darīja savas sirdis zilas un o māli tam bija visam salikuši apakšā savas bekas un tas bija normāli un ganību dambis jau tam visam bija pietiekami stingrs priekšmetiskais patoss un tagad to jau visi bija iezīmējuši savos patosa gibraltāros un taisīja gudrību par visu no manas briesmu tases gandarījuma un bija viņam jau likts saprast vai tikai tas nebija masn prasmes jau likcis kaut kādā krēsla gambītā un es biju viņam licis radīt tikai skursteni un pēdu simbiozi un tas bija vairākas reizes gadījies lai gan tam nebija viņa izpriecu sirds dziļumos saziepēto augmentācijas pēdu simbiozi un tagad tas bija viņam licis nomierināties un saprast ka zosis ir zlostjas un tagad to jau bija vairākas no viņām likušas rausīšos u gudrība bija viņiem jau likusi saprast ko tas atdarītajā auglībā bija viņam licis nodurt ar aci un skatiena paliekas jau gribēja viņam likt uz visu piecūkoto skatienu pēdām manas patiesās rupjības liktas un neliktas un tas bija viņam licis saprasties ar maniem sastapējiem un tagad to jau bija vairs tikai nodarījumu grēdas palikušas viņam no ievīstītā auglības eksemplāra tikai daži vadības manevri bija viņa līdzības likuši patiesajā gudrībā izrevidēt un tas bija manas patiesās runas manieres jau sen palicis tik daudz saputrotā augmentācijas iluminatoru cikla gudrbībā bija viņa dzīve palikusi tik pat skeptiska kā to būtu darījis viņa ziemeļbriediskais stagnācijas pūlis lai gan tam apkārt bija kāds biedēklis vienmēr mani mīcījis un taisnās zarnas gandarījumā es viņam arī iemācīju gudrību izrevidēt un tagad tas bija viņam jau licies smieklīgs un taisījās daļēji viņa mantas aptaustīt un gudrības spicē salikt pa pieckārtējiem gudrbības manevriem kad viens no maniem pacientiem iznāca uz klātesamības klaviatūras un ar kaviāru uz dakšiņas lika man saprast ka es nevaru nonest viņu no vienas tādas manevuru pēdas kas ar auglību viņu bija cēlušas augšā un tas bija vairākas reizes licis viņam saprast savas kadiķu pēdas un es nebiju viņam licis rakstīt tikai ar tādu padaļēji rakņāties likto u tad sasisto u tad no manas manieres bija kāds palicis pāri un tagad manas prasmes jau viņam lika saziepēties un lika to tik lielos trausluma grādos uzspēlēt, ka es nevarēju neko no ziemas pavedieniem likt šajā skatlogā, jo tas bija mani saziepējis u taisījās tasītē uzstāties u tas bija universāls pricisps aiz kura pterodaktiļa mans patiesības mērs bija viņam licis jau nosvinēties līdz līkai patmīlai un tas bija viņa gredzenos licis viņu o vienas terases uz citu likt un saprast ko tas bija viņa bacilī licis nosprostotajā un tad licis kādā no miervalžiem poļiem licis viņam likt savās pastmarkās un tas bija viņa gibraltāra ciklons un tas bija vairākas reizes viņam licis nojaukties no pastarpinātā skatiena un dalīt savas iesnas ar taisniem barības vadiem, lai gan manas patiesības to nebija ne tik drīz ne tik nedrīz likušas piesmakušajā auglībā izlikt un dilt kā patoss to bija vairākas reizes jaunosvinējis un tagad tas bija viņa zosīm licis nojūgties par pilnīgas rietumu civilizācijas nakšņbošanai un tas bija viņiem licis miliciju izsaukt un palikt ar patmīlas roku dzelžiem gribas maneveros un tas bija vairākas reizes jau licis viņiem darīt manas gribas paveidus un tas bija vairākas reizes jau licis viņiem gribu sadzīt no manas pastmarkas un tas bija vairākas reizes nebūtībā izdalīts un darīja savas pastalas ar kādreizējo auskaru sintaksi un tas bija vairākas dzīves viņam licis priekšā kā pterodaktils sienāžis un tas bija viņam licis dalīt skaita paliekas u taisīt kā tas bija vecuma matērijā sadzīts kad es biju viņu redzējis tikai ar to patmīlas organiku ko es biju viņam redzējis delīrijā un dali stacijas pulstenis bija viņam ievērības cienīgā veidā paziņojis, ka nedienas nebija vienas no tām varbūībām kas ar starpu bija viņam likušas nojūgties un saziepēt tikai tās skursteņu pēdas kas ar patosu būtu varējušas izstieptas skaistas mudīgas ar piestumto auklu dzīvi un gribēja jau arī viņam saziepēto skaudrību noņemt no prieka vēstnešiem un tam bija kāds graudu laulību vēstījums un tas bija viņam licis skopumu ieraudzīt un dalīt tikai pašā politbiroja gudrības manevrā un tas bija viņu izdibinājis un tas bija viņu salicis biroja krēslā numur seši un tas bija viņa dzīvi ievīstītijis gudrības manevros un tas bija viņa dzīvi saziepējusi u mīņājās ar skarbiem pustumsas kadriem un man bija vairākas tādas joku lietas palikušas ar skarbajiem mierīgā dzīvīguma patosiem un mna bija pat kaut kas tik skaists kā tas nebija manas drosmes gribētājiem palikuši parādā kādu skarbāku taustības manieri un man tas bija vairāku runas manevru runātājiem saziepēts un skatienam palika tikai divi runas manieru rudzi un tas bija vairāku tādu gadījumu grāls kura skopais skatiens bija viņā redzēt negribējuši u tas bija viņa dzīvīgo sulaini sastapis un tolaik tas bija viņu novedis pie skropstām un torņu tases jau bija viņa dzīvi laidušas uar stropu skatieniem manas patmīlas burvība un patmīla bija gandarījuma varā un man bija vairāki rudzi palikuši nomeditēt likuši savas patiesās skaita apviļātās gandarījuma pēdas un nevienādības un smieklus ar visiem tiem stiprajiem impulsiem un gudrības manevriem ko es biju gandarījuma ziņās lasījis u tas bija viņa zivīm palicis palīdzību parādā kā tas bija viņu reiz jau sāpinājis u tas bija viņam tasītes saziepējis un tasītes ledājos bija ganījuš'ās un darījušas to o brīva prāta it kā tas biju viņu izredzes saziepēt pašiem savas tasīes u aizlidot kosmosā peles ēķert. |
|
zibens ir tāds velns - piedāvāja apgaismotājiem pasaules aprēķināmības shēmu
balagņa spainis - buržuāziskajā sabiedrībā valda ekvivalents
bebru sāli maigi - animiska burvestība
baktērijas zilo starpsienu - cilvēki tiek dzīti arī reālā komformismā
bebru saknes skapi laiza - sociālie spaidi
kā jau to bija ar gaismu sadedzinājuši - mīts ir radikalizētas mītiskas bailes
tautas baktēriju - pozitīvisma tīrā imanence
aklajā dzijas padusē - daba kā vispārēja vara
zilbes zintniekiem palikušas parādā - estētisms, nesaistītu zīmju sistēma, kurai nepiemīt nekāda intence, kas šos sistēmu transcendētu
pakavu sāli - zīmes un tēla nošķiršana nav novēršama. tomēr, ja tā tiek hipostazēta neapzinātā pašampierinātībā, katrs no abiem izolētajiem principiem ved pie patiesības iznīcināšanas
tauta skaldīja manieres - atdarināšana viņam, tāpat kā jūdiem, ir aizliegta
miegs raudāja - veseluma parādīšanās atsevišķajā
tauta bija vezuma manevrs - kā totalitātes izpausme māksla pretendē uz cieņu, kas pienākas absolūtam
tauta bija gandarījuma zivs ar kakla auskariem - māksla iesaistās tur, kur cilvēku pamet zināšanas
man bija pašam sava slava - ticība samaksāja ar paklausīšanu uz vārda
tūristu kvadrātos - un ne jau nu svētā
slaido piekrastes zirgu - netīra sirdsapziņa ir ticības otrā iedaba
tumbas apsver iespēju gandarījuma vārdā pārdoties - ticīgo godīgums ir viegli sakaitināms un bīstams
tāda bauma parādījās ka simbolisms mani nevar pārsteigt - ticības paradokss
no vienas no šīm galvām, ko es pārticībā uzgaidu - galu galā deģenerējas par trakumu
nodibinātā kartona zilgmi - par divdesmitā gadsimta mītu
skatīties filmas ar baiļu simptomātiku - savukārt tās iracionalitāte
tornis saskaldīja mežu - par racionālu ierīci
skalpa audumiem - absolūti apgaismoto rokās
beidz raustīt paduses - kuri ved sabiedrību pretī barbarismam
miegs ir tautas skaldnis - tas kurš aizskar simbolus
mēs radām bijušo un raudam bijušā - tiek pazudināts virszemes
miegs ir partizāns - un pazemes varu vārdā
miegs ir tautas balerīnas zieds - pasaule ir iedalīta varas apgabalā un profānajā
es biju gatavs atnest no miega līdz pašam skapja iedegumam - sabiedrības un kundzības nesaraujamā vienības zīme
papuasa skapi - mūsu izplūdušie priekšstati
gudrība ir vienistabas dzīvoklis - par iespējamību un kvintesenci
gaisma ir savijusies ar dziedniecības spico austersēni - ir bāls pārpalikums
miegs ir tas pats ko patiesais auskars ir nevienam nedevis - no kāda daudz bagātāka jēdziena
paduses atmiņām - maģiskās substances
patmīlas austiņām - bezapjoma punktuāls jēdziens
gudrība radīja tikai radītāja spēku - noliegtā es-substance
tauste ir veldze kas nemeklē badu - vārda un esamības saskarsmi
tievs ir tas skudrupūznis ko es redzu šajos augumos - nodrošina aizliegums izrunāt Dieva vārdu
man bija viens auskars ko nenesa skalpelis - samierina burvestību
miegs ir stulbs ja tam pieder kāds niekalbības audums - ar tās noliegumu
miegs ir tauste un skalpelis ir epla - Dieva idejā
pelni ir viens no miegainākajiem stirpiniekiem pasaulē - jūdaisms necieš nevienu vārdu
ar skalpeli pacelta putra - kas sniegtu mierinājumu visa mirstošā izmisumam
nieks uz vidējā pirksta - izziņa rodas māņu denunciācijā
viņš deva sudrabu un paņēma zelta pinceti - jau-iepriekš-droši-zināšanas pašapmierinātība
apkārtmērs kā piecstūru pastala - un negativitātes pasludināšana par pestīšanu
padomju gvardi - ir nepareizā formā ietverta pretestība krāpšanai
izteikts mitrums - tēla tiesības tiek glābtas
es nenesu savu svaru, tas patiesības mērs ko es nenesu - uzticīgā šī tēla aizlieguma ieviešanā
miegs radījis tik daudz aukstuma ka patiesība rada tikai pati savas paduses - dialektika parāda jebkuru tēlu kā rakstu
miegs ir radījis tikai tautas paduses - tā māca lasīt tēla vaibstos
miegs ir radījis tikai tās paduses ko es nevaru radīt viens pats - viņa nepatiesuma liecību
miegs jau arī bija viņu raudātāju klizma - kura atņem tam varu
ļaudis nebija viņa zivis - un atdod to patiesībai
miegs laida pa pievakari - līdz ar to valoda kļūst
manas paduses ir viņa sirdis - par ko vairāk
miegs ir viena no mūsu skulptūrām - nekā vienkāršu zīmju sistēmu. |
|
|