Viena lapa - Post a comment

zviedru kaste bija pilna ar pelēkiem dzīvniekiem, tie bija visapkārt un tik balti, ka viņu rokas redzēja tikai skaisto un mazus bērnus ar dziļiem acu dobumiem kā pētījošie skatieni tie bija vairs tikai atgādinājums mēness reizrēķinā nodevu samīļojumā gandrīz par katru cenu tāds kā patmīlas burbulis uzspūrst uz kadiķa un devītā stāva logā iedegas autokrāta gaisma es redzu šajos apstākļos sakritības pirkstus un devītā stāva logs drēgni trīc miesā es redzu ka devītā stāva logā kāds mīca mīklu tas būs autokrāts kuram gribas picu devītā stāva logam cauri lido lode un devītā stāva autokrāts krīt miglā tā apkārtnes tēlojumu izstiepis par mīklu tas ar gaismas pavedienu bija veicis daļu sava atkritiena un tikai pēdējā gadījuma sakarā bija vairs tikai kas sakāms tas bija apgūlies pie patmīlas būra un draudzīgi rotaļājās ar rokām un dienas ritēja mitējās ritēt tad skrēja u paģērēja un devītā stāva autokrāts savā kritienā pateica ar dievu tēvzeme un es tevi mīlu un darīt tā viņam lika sirdsapziņa, kas izrādījās stiprāka par pasakām un teikām un tā viņš bija ieraudzījis savas pārestības kaulus un darījis to tik drošsirdīgi ka palicis par kauna traipu uz rasu goda mandāta un tas viņam licis sakost zobus lai gan to darīt viņam nav licis nekas cits kā vien pastmarku kandidāti kas ar gaismas paviljona augošo dāliju sirdsdēstiem bija veicinājuši šo rugāju pieganīšanu un es jums saku tādu mīklas vālu kā drosmīgais bija sev sasitis plaukstas un tagad gānījās ka tam apkārtne nebija dziļā sēdogā un nebija viņam nekas no pārdotā bet tikai savas dziļās acālijas viņš bija saziepējis u raustīja pēc visa savas dalabas apgūtā sirdsdēsta maieres es biju gandarījuma varā u nevarēju sasieties ar tipiem kas ar autokrātu bija revidējuši savas paduses un tas bija viņa rudzos rakstīts ko es viņam biju sacīts tas ir tas devītā stāva logs ko ar ērību bija sadzinis rokā skolas direktors pelēks puika ar dzimtsarakstu nodaļu uz kakla viņa dzīve bija vairāku sagadījumu pēdas un tas bija viņa dziļo dabu padarījis par bada karu un niedras bija viņam jau tik tālu sasolījušas, ka nemitējās zvanīt u sacīt ka piesmakušas savos austrumos u rietumos ka gribas kādu riebeklību izstrādāt un tas viņam ļāva bada karus saslaucīt vienā turzā un aizlidināt pa gaisu kā tas budas nēsdogos bija sapiies un dalīj a gudrību paketes visiem kas ar staipīgo pirkstu palīdzību bija pavadījuši šos austrumus pa saviem gabaliem un mans priekšauts bija cērtams kociņš u dalīja priekšautus arī pie maksimas un tas bija viņa galvenais starpsienu kupidons kas ar savu dāsno dabu bija viņā ieraudzījis to atbilstības dalītāju nāciju, kas nāca pa ceļu un rezultātus bārstīja bet ne tik ātri kā tas bija viņa dzimumu sazīmējis augšējos plauktos un tagad būtu varējis izturīgāku zināšanu kopumu sadarīt u satērpt un tas bija viņa guvernatnti nātri sasitis pa pirkstiem tai ar prāta gubernatoru viņiem viss bija skaidrs un tagad to jau bija vairs tikai veicēji aplikuši sev ap pastorālo augumu un man bija vairs tikai gudrība saziepēta uz atvadu plākstera un tas nebija viņa gudrību lauzis ar tik pat cirvisku saistību iztpildi, ko es biju gadījumā jau rādījis saviem virsmīlas agregātiem un to jau arī vienmēr bija vaicāt uzdrīkstējies kāds patosa auskars un to nebija viņa dzejā laidis neviens no pastarajiem gubernatoriem un monitoringiem un dažiem pat laida apkārtnes drausmīgo spēku ar gaismas paviljona augošo audi autodidaktismu un darīja viņš vienu tādu lietu tikai pēc krasavicas monstrozajiem gribojedova pieckāršajiem autodidaktiem, jo viņam bija vairs tikai miermīlīgais paduses slazds paticis visvairāk no visa nosacītā es savukārt ar gvelžamo tasīti laidu pa pastalu birzi un dalīju tur autodidakta prospektus u laidu ar viņiem gribētājiem pa pieckrūšu apgaismes radiotehniku un tas bija viņu ragiem pietiekami apgūstams audekla sinedrions un to jau varēja saziepēt arī tajās gastronoma padusēs ko es biju gandrīz rāmā gaitā izsecinājis u taisījis tikai tajā auguma ievietot ko ar starpsienām bija vairēt vairījies dalīt daļījis u šķobīt sašķobījis gudrības manevrs un tas bija viņa sīzifa sindroms kā piecūkots tas gulēja u dalīja savas paduses visiem cienījamajiem būtības bērniem un mans prieks no tā apgrēcīgs kļuva un dalību neņēma bet aidēt raidīja suntažu jur'īšos saziepēts tas bija un gandrīz jau raidīja savās dzīves gudrībās kāu pastaro tiesnesi, kas ar auklu būtu varējis viņam sadot pa piesmieto putekļumēteli u tas ar dzīvo ganību izdalīšanu būtu varējis pat nedienas raidīt visam tam apkārtmēros un tas bija viņa dzīvās mākslas pierādījums ka ar kadiķi bija kāds rugājs dzīvi rediģējis un raidījis pašizpausmes pusē atkalas pulkstenis jau presē un dalīja mūsu varakļāniem tādu kā mazliet jocīgu spiedpogu komplektu, ko ar izsmalcinātu gribasspēku varēja virpināt plaukstā un raidlaika gunis bija gandrīz guns ir mans piesmietais ruguns ir viens tāds dalījumu sārts, ko es biju gandrīz ar revidentu spēku saslapinājis sirds dziļajos auglības manevros un tas bija viņa zaļajos kankaros saziepēts un edalīts tās būtības skaidrajos patosos, ko es nevarības dzīts biju veidojis no mierīgā uz patieso un apkārtmēra sirdīs tas bija vairākas reizes gaījies ar gaismas paviljona sudrabu u turkmēņu sienām viņš bija uzkrāsonis siloģismus ar pieckārtējo gudrības grīdsegu kilogramiem klikšķināmiem un beigu radiem ravēt licis viņš savu patieso gandarīju jau bija ravēt aizlaidis tikai tik vien bija palicis cik jūsu sokāmais gandarījums to bija rediģēt radījis un tagad manas pastalas jau dalīja jūsu gudrību un manu sapratnes trūkumu un tas bija viņam revidēt licis skaitliski prastus augmentācijas prasību agregātus un tas bija viņam licis tikai to saprast, ko es bija jau viņam radījis maniakāls luksoforu dievs un tas bija viņa raidlaika siloģismos sapakots pa seksa ainām un miegs tam āca kā āda āk o čūskas olām nost ja vien to jau bija vairākas reizes badījis buldozers un raidlaika pulkstenī tam pat rādījās kaut kādi rabarberi kad visi vārdi sadalās un sašķīst kā putnubiedēkļa auskari un tas bija viņa iedomu spēks, kas ar praviešiem bija raidījis gaismas paviljonos tik iemīļoto ganību dambi manas prasmes to jau bija saziepējušas ub tagad to varēja vienigi tā uztvert kā tas bija paredzēts uz lakstīgalu riesajām pēdām, bet tikai e ar manu saziepēto auskaru stulmeņiem mans prieks jau bija viņam iegarenos draugos sapazinies un tas viņam lika sasukāt matus ar tik drūmu seju ka ar daiktu bija palīdzīgs kāds saziepētais uzradies un tas nebija viņam lietiskus pierādījumus virsū bāzis bet no kankariem jau visi būtu varējuši saziepēties un aizturēt savas basās bastīlijas lai gan tikai tajā nozīmē, ko ar skarbumu bija varējis padalīties piedāvājis un tad atkal sapratis, ka nekas no mierinošā nav palicis nesodīts un tagad tikai tajā verandā krāso kolorītos logus, ko ar starpsienu kseniju pavlovnu bija kāds jau ierosinājis sapazīstināt un tas bija viņa dzīvais auskars, kas ar prasmes spiedpogām radīja sevī šokējošas līdzības, lai gan pret visu to neviens nebija iebildis jau labu laiku un tagad tas bija viņam licis resnos uzgaļus uz spīdīgo cauršāvēju auskariem un tagadne to bija vairs tikai tik tālu redzēt likusi, ka pie piespiestās pogas jau kāds karājās.