Viena lapa -

About

	Jan. 22nd, 2013 @ 09:25 am

ziema stāv atklāta šeit un tagad un tai apkārt ir sulu kaudze daudz no tā atkarīgā barības vada mani valda un skapeikas valda skaldnes meitas ikstas biksta saldi beidz no manas apvāršņu juras un mnan ir kapeiku sula sula ko dāvā bagātība ir rudens metas aukss un stabils ir tas kupāts ko aizsejis bagāts rudens rudens rads ir beigts un griežas pekle, bet no mūsu varenības ikai sulas sastāvējušās satecējušas un atkal ir tam visam apkārt dzīve beigu rados augšā un man piemēram no savas beiggtās varenības neviens nav atradis sulas un sagājis pagājušā gadsimta augšējos stāvokļos ko tie atkal ir sanesuši atpakaļ ar gaļas mašīnas iegereno stādu un man bija paguris rudens paģiru kartāgas aklimatizācijas cikls ar mani saprata sulas un dienas bija vairākas ar to jau arī pārņēma manas paduses un aizsērēja sulas un miegs bija vairs tikai saplacināts un darīja savas dienas par baraviku likstām vispareizākās un tagad to visu palaida ar gaismas peldvesti uz vietas sasējušie bija viņiem tāds likstu kamols, ko nevarēja iemest ursulas akvareī un miegs nāca ar savu šantāžu un tauta bija viņiem likusi skaldni mest uz akmens papīra un dienas bija vairākas un tikai dažas bija pulverizētas man pietika ar stalaktīta sulām pievemt mazo garastāvokli un tagad to jau bija sapircies kāds sūnu zēns un aizvedis pie varakļāniem un man bija vairs tikai sulas salijušas un tagad to jau varēja saprast un miegs nekad nevarēja mani iemūžināt un daudz to apvāršņu skaldītāju bija jau viņiem pateicību parādā un tagad to jau atkal atnesa un saspieda kurpēs un atnesa manas basās kājas ar gaismas akvareli un tagad to jau bija vairākas reizes sapircies sulainis manas gambīta raksturīgās ausis bija manias sulas un rakstīt ir drukāt baravikas un iesnas ir sapilinātas akurāteres acīs un miegs ir sasilis no mandarīnu lukstes un miegs ir salaizīts pret akvareli, lai gan tikai sulainis varēja viņu uzpasēt un stalaktīts bija vairākas reizes palicis sev parādā un tagad likās nesaprasts lai gan to jau nevarēja krevelē sapiņķerēt un man bija mandarīnu aklums saspiests un tagad to varēja savirpināt pirkstos un aiznest birokrāta akvarelī un tagad to jau bija vairākkārt sapinis mundštuks un atnesis galadrielu un nometis suntažu jurītim skulbes un miegainais zilums nenesa metronomu ar atkāzto kaklu, jo tam apkārt bija miruši cilvēki un tam apkārt no sauszemes nāca zilas acis, ko padebeši bija atnesuši lai tiem ierastos prāta amorfās gumijas un tagad to jau bija sasiluši sila vircas ēdāji un tam bija savas acis jāliek pāridarītājiem suntažos ēst un ganīties lai tie būtu kā pelagejas un nestu savas pastarās tiesas uz visiem novedējiem un man bija kāds garaiņu sindroms palicis parādā un tagad to jau bija varējis nomeditēt kurtuves gangrēns gandarījuma siloģisms un aizvakardienas majestātisms un tas bija viņam licis lekt uz paduses un mest no vienas vietas uz citu saslaucīto padušu kurkuļu ģimeni un miegs nekad nenesa majestātismu un to jau arī bija pieradināts likt sev pie aptumsušā augšējā kulbas krēsla lai tam bija kāds būdams majestātisks sudrabs un miegs tam atvēlās un gadījuma ievarinētie sudraba papuasi gribēja redzēt manas patumšās pēdas lekt no vienas istabas uz papīra rudziem un gribēja redzēt kā tas aptumšo manas prāta sudrabas un kandalini medūzas leca pieleca un sasildījās gan jau tām apkāt bija kāds sudrabs, ko es nevarēju pazīt, ja tam bija kāds aptumšots augstais ierocis un darīja zilbes sindroma pēdas un kulbas ar gaismas kurtuvi un man bija savas iesnas jāliek viņam pagalvī, ja jau tas bija viņam ieroci atņēmis, tad ebija nekas rudzu redzētājiem padomu grauzis un tagad to jau bija ievērojis sindroma kurtuves apgānītājs un tas nesa savas ieroču sērkociņas medītēt uz atavasa karpatu kurtuves meta viņiem divas reizes meta sindromu kurtuves mēs nesām viņiem iekšas tās bija uz visiem ievērtajiem sida meijera ganību iegarenajiem sindromiem manas paduses bija visiem ievērtas un tagad nesa savas paduses ar baisu gaviļu sārni un tais aplinkos bija kāds ganību ievērotājs ko es nevarēju sapirkties patiesības vārdos sastindzis tas ledājos gauzās un ganības tam apkārt grēku laida pa pieskares punktiem un man bija kāds lakstaugs jau padzirdīts bijis un tagad to jau vienuviet laida pa piecūkoto gultu un ganības laida manas padirsenes un daļēji arī manas piemiesas bija darījušas savas patiesības grādus zināmus un radīja tādus un šitādus garos stabus lai to vienuviet rakstītu manekenu sudrabos un manas paduses to jau likvidēja un laida piemiegt ar acīm, lai gan to jau sen varēja nomeditēt un laist kangaros un mielastos un tagad to jau bija sapircies kāds sulainis ar papuasu kuņģi uz kuģa un deva savas bises lādēt mirakulāros audumos un tas bija vienīgais ko es biju gatavs paciņā saticīgi izlīdzināt, jo tam nebija nekāda tāda liela gumijas spēka palicis atgulties tie evēlējās un ganījās uz gultas gala bija kāds salicis savas stabules lai tās liktos piemīīgas un tam apkārt bija kads likstu lācītis salikts un aplinkus tam apkārt bija kādreizējais austersēņu sāls sapilināts uz gultas aizgalvja un man bija vairākas sirds klauves likstas aplinkus rakstītajā likušas atnest manas miesas un tam apkārt bija kāds arī nedienu likstu rakstītais vārds no mūsu verandas jau kāds bija varējis sapilināt durvju spraugas un tagad to jau bija vairs tikai nedienu plācenis rakstījis un taustījies un miegs tam apkārt lecis kā pūpēdis un aizgavilējies tik tālu, ka nonesis no savas pieres tikai to sudrabu, ko es biju viņam licis rakstīt ar ganību ierakstītājiem un tagad tas bija pa pievakari sulas lasījis un medījis sindromus un kundzītes ar bārkstīm uz uzacu kundziīem medīja manas piesmakušās balsis medīja sudrabu un zeltu un leca pa logiem lai labāk varētu aizskart sudraba mākoņus un tas bija viniem svecēs licies nogurdinošs un ganījās visu laiku tik tālu, ka aizkvēpinātais sienas skapis bija varējis viņiem novest sadaļu pēc sadaļas un ganības jau visiem bija varējušas atnest mundštukus pievakares sindromos un gaviles nebeidzās divas dienas un man bija savas ziņas žēl jo tām nekad vēl nebija varējis rakstudarbos salikt savstarpējo atziņu gūzmu un miegs ir tik pat skaldni piesūcinošs, ka es varētu uz viņa pažobeles likt sudraba pakulas un tas nekad neatņemtu manas pases o vienas tiesneses citai bija salidojuši tikai trausli guberņas auskariņi un tolaik tas bija varējis meditatīvi raudzīties uz glāzgovas stropiem un nekad tas nebija viņiem licis rakstīt ar patmīlas rugājiem tikai tagad tas bija viņiem licis rakstību salīdzināt ar sanipedstaciju un darīja savas beigu darbu paliekas ar gaism aspalieku sudrabiem un ma bija tikai divas riezis pabeigts egatīvs un miegs ir palicis tik slidens, ka o puķēm varētu rezdēt tikai skudras un tam apkārt lektu un diedelētu baisas augšējā paparžu plaukta riekstukoka puduri un tagad to varēja saprast ar skeletāliem gundara rugājiem.

(Leave a comment)

Top of Page