Viena lapa - Post a comment

beidzamajā kvadrātā bija kāds pilagejs, kas sauca sevi par pilgaeju, jo tam pakārts apkārtnē bija sūnu siens un miegs nenesa viņam nekādu ne to ne šaubu stiķus un miegs tam radīja bulvāri un dienas bija viņam saslaucītas kopiņās u daļēji tas atiecās uz visiem iemūžinātiem, bet vai tikai tas bija viņa guberņas autokrāts kas ar stacijas pulksteni medīja mielastu un aizlavījās uz ganību dambi, lai tajā ierastos jau kā pats ķēniņš un laistu pa pieskari šaubu štruntus un ganītu tikai to, ko es biju gandarījuma pēdās salasījis un tagad izseminējis kā plūstošas smiltis un ganību dambis bija radījis raušanas manevrus un izsekoja suntažu juri pa visu lietisko pierādījum ganībām un miegs nenesa viņam nekādu ne krusu ne piepi, ko tas būtu varējis saspraust kaudzēs un nenest ne tik tālu, cik prasīja, nedz blakus gultai noliktā auduma brokātos saslidinājās ar baranku dziļo ganību un agad jau to bija vairs tikai ar šleperi varējis aizstiept pretim nācijai un tas bija viņa guberņas audums, ko nenesa nekas no pirmā pievārdu raduraksta un tases bija viņam gaviles parādā un es jums varu patiekt , ka niedras ir bijušas it visur visos laikos un dienas bir bijušas visiem vienas tik ilgi, kamēr tas ar stacijas pulksteni ir radījis manevrus un taisījis kruzuļus, bet tikai no patmīlas un aizņēmies no manis bija tas uz papīra kastes salocītu audumu un tagad to bija vairs tikai šejienieši labi samaluši un aizgājuši jau tik tālu, ka padevās suntažu jurītim un aiznesa viņu uz pludmali, lai gan tas nebija viņa darītāju sarakstā, ko es biju viņā saskatījis un tagad atdevu saviem bērniem ravēt mandeles un mandalas un tais laikos sakrājās suntažu jurītim skaipā adreses un tas bija viņa lecamauklu sindroms, kas ar batutu bija lecis apkārt diviem ganību dambja acuraugiem un tagad to bija sadzinis tik lielos auskaros, ka es nebiju pat varējis saziepēt tikai to cilvēcisko, ko ar baibas tanti manas paduses bija readījušas un tagadnes prasmes bija viņiem likušas aspiesties pretim gudrības mažorānam un miegs tam apkārtmēru biaj saziepējis un raidīja pretim skropstām, lai gan to nebija ērcinājis tikai tas kas ar pātagu raudādams bija skrējis pa priecīgo augumu skrejceļu un radītā auguma briesmas mani bija vedinājušas ar trajektoro augumu pa visu zilo skanālistu majestātiskumu bet nevarar mani saziepēt jo niekalbība ir vienā rokā ņēmusi manas pases paliekas un tagad jau raud pa pievakarēm un ganās pa šauļu staciju un nevar mani sastapt jo man nav gudrības un nevar to visu saziepēt tajās nātrēs kas ir veselīgā ārprāta guvernantes un miegs nenesa mani prom bet tikai tik daudz raudzībās mana kalpone ir vārdā nātre viņa man pakalpo un viņa ir mana guvernante un viņa kārto saimniecības jautājumus un saņem par to alokāciju un vietu kur dzīvot guvernante nātre un tais laikos tas bija gaudojošs sindroms palikt ausu spicētājiem palīgā lai gan tas nebija vairs gudrību redzējis bet tikai skaipā bija viņa gudrais augums saziepēts un aizklāts ar barbarisma sienāžiem un miegs tam visam pakaļ dziedāja kā stulba augmentācijas palicēju palagi un tam nebija gandrīz nekāds skumju slieksnis tikai debīs augmentācijas apmetnis un mans prieks radās no tā apmātā skursteņa kas ar patmīlu bija viņā radījis dziļu sekluma pazīmi un daudz manas pazīmes un prasmes jau tagad bija viņā radījušas austrumu gudros un darījušas to tādā apmērā kā es būtu uz jūsu pātagas uzrakstījis vēstījumu augmentācijas zeltam un tagad no manas prasmes jau bija ievācies kāds ziedputeksnis un mani veda prom pa taciņu un dienas ravēja manu prieka aromātu un darīja to ar itin baltiem gabriela ziediem, lai gan man pašam tas nebija apsēstību vietām izrāvis no pastalām es tomēr ganījos tām līdzās un aizkavējos pretim stacijas laukumam kur man bija pasūtīts galdiņš man bija viņiem jāsasauc sapulce un sniegs lādēja mūs ārā no birstalas un takas bija aizravētas ciet kā putekļainas rīkles un es nevarēju viņam atkopēt dzīslu patmīlu jo tam visam bija apkārt tāds kā pustukšs auskars un neviens nebija viņam ielicis rāmjus auskaros un tas bija vairākas reizes marinējis viņa piecūkotos stabiņus un aizkaltis bija tikai tas sodrēju palieku vācelē iemūžinātais, ko es nebiju redzējis iztālēm vēl tad kad ar baiso tasītes zeltu būtu varējis noziegties pret nācijas tasītēm ar zeltu un miegs ir radikulīts, ja tam piemēro kaut ko no stabilitātes tas apveļas kā sivēns un ravē tālāk dzidro kopražojumu pēdas un lavierē cauri dīķiem un pincetēm un gaviles tam vispārīgos draugu saukļos ir vajadzības gadījumos aizklapētas ciet ar taisnvirziena padusēm un miegs no manas pastmarku skulmes džemmas ir vienā rāvienā izslavētas ar baisiem daiktiem un miegs jau reiz ir vedis mani prom pa piesmakušiem kalniem un gribējis jau rakstīt patosa vēstules, bet tad atcerējies, ka nebija nekāds dižais grauds, kas ar pastnieka plūsmu būtu varējis nojūgties ar taisniem ravēšanas manekeniem un gudrības grīļīgo pirmsatklājumu un tas bija viņam dziļi radījis kudrjanceva pacienta pipetes un skaidri zināja ka nekas no tā neizdosies ja pilsētvides gribētāji būtu varējuši viņu iemūžināt kā spozmes graudu un aizlavīties prom pa staraja budēļu ielu un iemarinēt to vienā krāsainā gribojedova austerē bet tikai no tā vien jau nebija viņam visa vēlēšanās papēžos, jo tikai no tā nebija varējis saziepēt stikla taru un gardos austeru rausīšu, ja vien tas nebija viņam radījis ēdmaņas tŗukumu organismā un aizsaules birokrāti būtu varējuši to viņam piesavināt, ja vien gudrība nebija viņa dziļajā skropstā saslaucījusi marmora memorandus un darīja tajā vietā ko vietējie dara tādā lietā ko tu būtu varējis iedomāties un kas ar starpspēlēm būtu visus iemūžinājis, bet tagad manas ledainās pēdas magentas krāsās ir miegainums kas epiestāv pastam un miegs ir taisns bez gala un malas un tikai tajās reizēs varat uz viņu paļauties, kad ar vienīgo prāta subkultūru būtu varējuši viņam iemest ar aci pa pakausi un tagad to varat pat draudos izteikt un skūpstīties ar stipro pudeles brāli un raidīt viņam ziemas taureņus un aizliegt skropstas pretim miesīgam zilbes gabarītam un nekad nevarat viņpus saules ar minotauru precēties jo to jau bija ganību dambī radījuši skursteņu slaucītāji un gaviles bija viņam likušas izvalbīt acis ja vien tās bija viņam noticējušas ka taisnība ir garantija pret liekuļošanu un miegs ir vienīgai spatmīlas agregāts, ko es būtu varējis noziedot miesīgā prāta skursteņos un dalīt ar prāta iemarinētājiem tik lielos auskaros, ko es pat no attāluma nebiju varējis izzīst un tagad tas viss krājās uz papardes un ledainais vējš jokojoties lēkāja apkārt un dzelkšņos sapinies lidināja savas preses brīvības man apkārt kā stiprākā veidojuma garainis bez matu krāsas un ciprešu astītēm, lai gan tikai prāta gubernators bija viņiem licis dalīt musturus un dalīja arī.