|
bonija brežņeva stāda kokus ar pakaļu un viņai divas dzīslas iztecējušas starp acīm, jo viņas runa ir kā bonija klīstere, lai gan viņas mute ir sausa kā austere tai pakaļa ir gaiša kā rudzu piena paka aklās dzēšgumijas piltuvē. bonija brežņeva iznāk uz skausta un stāsta pterodaktiļiem skaitliskas vārsmas, bet viņas petene ir susla ar baudas kāru gadskārtu un tai apkārt saaudzis dzēšgumiju mežs, kas skrāpē un puto un viņai ir melnumu ap acīm kā budapeštas maukai, kas daudz dzer antisāli un miegs tai pelē kā peklē pasprūdis dirsas sūds tai apkārt ir rudzu perdeļi un nieks. es nekad nedaru lietas ar baidīšanās acīm manās kautiņa pēdās radās bīstams sinoīds meitenes radīja gudrību pret varakļānu stumdītāju un tagad to jau var no gabala ar gadskārtu stundu pēc stundas radīt ar beigtu raidlaiku un tauki skaitās kā pēdējie sīrupainie meiteņu radītāji un tas ir viens no pterodaktiļiem, kuru augums ir beidzis ražot spozmi un kaitina tās pietūkušo augumu ar mielastu, ko nevar saprast un kartiņas kā smeķīgs drāšu kumslis raida pirdienu un prieku un taisa apkārtējiem dzīvsudrabu un taisa visiem tintes zivis kā kafiju tās taisa lielos augumus un dāsni vazā apkārt nonkonformismu kā tagadnes slikto atliekto griezīgumu, bet tikai pēc visa savērptā man bija vairs tikai skaistais kafijas dzirnavu sudmalu velēns palicis mierīgs tāds miekalbīgs un tramīgs kā stostīties tam nepiedien manas kaislīgās vārdadienas meitenēs un miegs ir pāršalcis pāri visam skumjajam un taisījās to aizvērt ar skubu un dienas pēdējā velēna mani aizmigloja ar skrāpēšanos un miegs jau tagad ir viens no maniem stikliem pret kura skrāpi bija sanācis izsisties pilsētās un tas bija vairāku dzīvīguma grādu radījums un taisījās kā spožais skropstu augums tagad mani vaino tikai par kaislīgu dzīvīgumu un uztraucas, ka nekas no piekaltušā nav beidzis radīt mašīnas un kustīgus augļus ar brezenta vadiem manos stingrajos vaibstos un to jau arī viņam piedāvāja kad teica, ka sudrabs ir pāridarījumu validols bet tikai no vienas tasītes. |
|
dzīve jau arī nebeidzas ar trauksmaino agregātu, ko izlija pār bonijas brežņevas tīrkultūras smadzenēm un rozetēm un man protams netraucēs jo man vispār taču visādi trokšņi netraucē jo man taču ir pilnīgi notrulināta skaņas izjūta un mana garīgā pasaule vispār neuztraucas, ka tai pastāvīgi gāž apkārt un virsū visādu drazu līdz šim taču varēja jau notrulināties tik tālu, ka tādas lietas neuztrauc vai arī piemēroties un sasniegt stāvokli kur stresori un agregācijas ir kontrolētā stāvoklī, bet laikam jau manas miesas būs tik tālu ceļu gājušas, lai būtu izmantotas tās ierīces, kas ar tālvadību bija radījušas sižetus un akapulko. mēs mierīgi dainojām pie stāva galda un mans teranovas daktilis radīja manās izjūtās tādu kā piltuvi ar gadsimta skavām un miegainiem vaidņu dzelžiem, ko nevarēja pārvaldīt savādāk kā vien skaidros putuplastos tas viss izriktēja manas prievītes un tagad gaida, kad to apčamdīs ar balss skaitu un nevienam jau arī neradās vēlme mani uzpucēt un saslaucī pa visu radikāli ievērojamo vietu un darbu skruļļiem, lai gan tikai pašā pēdējā brīdī bija gadījies tāds ciklons, ko nevar vienā mirklī iegremdēt un saslaucīt, jo tam bieži rādās migrēnas. |
|
ds no veselo dzimtsarakstu aizsijātājiem un tagad mani tas bija aplicis ar lielu skaistā apokaliptisko iesienamo un skaidrības zudumos iesālīto. Esc jau arī skaidri nezināt nezināju, bet no vienas mutes patvaļā un skaistā apolaliptiskā un skaistā biežņā sadrāstītā ir viens skaidrs purpurs palicis pāri no manas apmaldīšanās un tais laikos es biju uz visa saziepētā aplējis tikai neviens no manis vēl nebija skaudību dzidri pārticībā izstiepis un tagad to varēja pamanīt kā skursteņa bailīti nedienu skaidrajā brienuma apokrifā, bet pagaidām tas bija apledojis ar skaistu ballīti, kuras birstalas bija vēl tādas kā nesagatavotas un to varēja tikai ar skaidrā prievītē sakārto iemetis skurstenim maiņas apavos un tagad to jau bija vairs tikai divreiz ar aplieto skudru skaidrību palicis viņam pāri tajās dienās, ko neviens no prāta klīniķiem laidis garām vai saspiedis stulmeņos un rakājies pa apvītušajiem skursteņslauķiem un tagad ar baisu rādītājpirkstu jau bija izseninis laicīgos mielastiņos un kur nu gan tam vēl nebija redzēts tāds sīrupains skaistuma ilgvilnis, lai gan tajās dienās mans prieks jau bija skaidrību sapucējis un tagad bija palicis tikai viens mielasts ar skaistā aplieto sintaksi.
ietpilsonis bija pat sastājies rokās lai tas viss būtu bijis |
|
is, kā to ar palagu veselajiem dzīvžogu augotājiem bija viņam vienreiz tāds skaitliski vairāk vai mazāk iemūžināts skandālists pāri palicis un augstu viņu vērtēja preses relīzē un aicināja laist ar pātagu pa pentagona sienām mēs viņam arī iebildām, ka visi ar šo skaisto auglību salijušie jau vēl nav bijuši no mums putrā savārstīti un tāpēc tas bija kāds no veselo dzimtsarakstu aizsijātājiem un tagad mani tas bija aplicis ar lielu skaistā apokaliptisko iesienamo un skaidrības zudumos iesālīto. Esc jau arī skaidri nezināt nezināju, bet no vienas mutes patvaļā un skaistā apolaliptiskā un skaistā biežņā sadrāstītā ir viens skaidrs purpurs palicis pāri no manas apmaldīšanās un tais laikos es biju uz visa saziepētā aplējis tikai neviens no manis vēl nebija skaudību dzidri pārticībā izstiepis un tagad to varēja pamanīt kā skursteņa bailīti nedienu skaidrajā brienuma apokrifā, bet pagaidām tas bija apledojis ar skaistu ballīti, kuras birstalas bija vēl tādas kā nesagatavo |
|
stā apokaliptisko iesienamo un skaidrības zudumos iesālīto. Esc jau arī skaidri nezināt nezināju, bet no vienas mutes patvaļā un skaistā apolaliptiskā un skaistā biežņā sadrāstītā ir viens skaidrs purpurs palicis pāri no manas apmaldīšanās un tais laikos es biju uz visa saziepētā aplējis tikai neviens no manis vēl nebija skaudību dzidri pārticībā izstiepis un tagad to varēja pamanīt kā skursteņa bailīti nedienu skaidrajā brienuma apokrifā, bet pagaidām tas bija apledojis ar skaistu ballīti, kuras birstalas bija vēl tādas kā nesagatavotas un to varēja tikai ar skaidrā prievītē sakārto iemetis skurstenim maiņas apavos un tagad to jau bija vairs tikai divreiz ar aplieto skudru skaidrību palicis viņam pāri tajās dienās, ko neviens no prāta klīniķiem laidis garām vai saspiedis stulmeņos un rakājies pa apvītušajiem skursteņslauķiem un tagad ar baisu rādītājpirkstu jau bija izseninis laicīgos miela |
|
aisto auglību salijušie jau vēl nav bijuši no mums putrā savārstīti un tāpēc tas bija kāds no veselo dzimtsarakstu aizsijātājiem un tagad mani tas bija aplicis ar lielu skaistā apokaliptisko iesienamo un skaidrības zudumos iesālīto. Esc jau arī skaidri nezināt nezināju, bet no vienas mutes patvaļā un skaistā apolaliptiskā un skaistā biežņā sadrāstītā ir viens skaidrs purpurs palicis pāri no manas apmaldīšanās un tais laikos es biju uz visa saziepētā aplējis tikai neviens no manis vēl nebija skaudību dzidri pārticībā izstiepis un tagad to varēja pamanīt kā skursteņa bailīti nedienu skaidrajā brienuma apokrifā, bet pagaidām tas bija apledojis ar skaistu ballīti, kuras birstalas bija vēl tādas kā nesagatavotas un to varēja tikai ar skaidrā prievītē sakārto iemetis skurstenim maiņas apavos un tagad to jau |
|
sasūds es mēģināju rediģēt zaru paliekas, bet nekas nesanāca, jo man negribas iedziļināties it kā es to spētu ja spētu tad darītu muguru neatliecis atrunas atrunas es jau arī varētu automatizēt uzdevumu gāšanu man jau tāds plāns ir divtūkstošgadu un man pat neienāca prātā, ka dažādas iespējas jau pastāv uz muguras nokrist nav patīkami smēķēt līmi nav patīkami, bet laisties brezenta rudzos arī nebija prāta darbs un tagad mūsdienas ir vienas no mīlīgākajiem dzīvžogiem, ko man bija piestāvējis rakstīt pa visu patiesības dārdošo agregātu un tagad es jau biju iemūžināts ar skaisto tarbu un tagad man bija jau divas diennaktis palicis rudzu miteklis un taisījās tas arī tikai tajās durvīs, ko man nebija piemērots atbilstoši rakstīt ar visu pātagu sklandrausi un tas bija viens no varenajiem dzīvžogiem, kas mani pasargāja pret dziļo skandināvu kopības sajūtu un tagad man bija vairs tikai vairāki dzīvie magnāti palikuši pāri ar visiem jau pakas nesasiesi un tagad to visu jau bija vairs tikai skaistais izstiepējs rakstījis un man pat neienāca prātā, ka es varētu būt izgājis priecīgos augumos un miegs aizsitas ar kapa klusumu un miegs ir rudzu buntes. |
|
jā viss ko es saku ir vairāk vai mazāk banāli pēc kādas nedēļas prokastrācijas varētu parādīties kaut kāds produkts pagaidām ir tikai skābs jogurts ko padarīsi vismaz ir cerība tagad es vismaz zinu kā jūtas cilvēki kuriem nav cerības kuri mēģina kaut ko uztaisīt bet nekas viņiem nesanāk paši nesaprot kāpēc un vēl citi smejas tagad es zinu ka tā citiem var gadīties bet man personīgi tas ir nepieņemams tad jau var mierīgi mirt nost ja jādzīvo tādā padomju savienībā nav man iekšu kā jau kāds teica es esmu vājš ir apnicis man palīdzēt dzīvot un es nebiju īstais, kā arī man jau uzreiz likās ka viņš nav īstais, nav tev piemērots un tad ka man vēl jau apnīk man palīdzēt dzīvot nu dzīvo taču cik var gauzties vai ne nejau nen nene. nenne, ar poruku pa lauku un ar gobziņu pa saunu. |
|
izraelīti meklē paduses meklē tās visur kur vien ir divkapeikas ar to saskanīgo matraču audumu, ko mans pranka zibens ir devis atmiņām skandināt un tagad ir tieši tas patvaldības laiks kura griestos mēs svina sinodes es jums iedošu divas zivis un kaprona diegu un dienas gaisma ir tas matracis kas kairina ādu un buktes uz biksēm jau sašūtas un neklātienes grīda jau gaida, kad mans prievārdu sindroms būs apvilkts ar sienāžiem un tagad jau tikai atliek mugurkaulniekus pacelt gaisā un aiznest viņu plastmasas grīdassegas uz ateljē un meditēt par visu ko es jau tagad biju devis šajos vasaras mēnešos un aiznesis skropsas un tēvareizes ar diviem ievīstītiem skudru pūderiem bet tikai mans prieks vēl nav atnesis bravūru pietiekami tuvu šim skurstenim, lai gan miegs jau tagad ir pievarēts un aiznests ir tā sulīgais prieka dīvāns ko ar skaidrību bija varējis izmitināt tikai plutarha kupidons bet neviens jau nebija mūs iemūžinājis tikties ar sklandraušu pigoriem un tagad mans mielasts ir piesiets pie galda un gaida sintaksi ar prakses māliem un miegs ir vienīgais ko es biju redzējis no lielā attāluma un skaitīju kā tas atģidās manos plakstiņos, lai gan tas nekad vēl nav marinēts. |
|
rakstu darbu ciemiņš paceļ kāju kāju paceļ tas vai unikāls ir tas rungāns kas ar rungāns kas par rungāns skrien tas apkārt ķer un grābj bija tam jau iepaticies runāt tagad tas jau pusi stundas klausās kā es rakstu dzeju ceriņi ir vāzē stāv tie ir vāzē ielikti un tie stāv tajā kur to skausti kāti labi izreklamēti reklāmas pauze ar zelta maliņu raudiet bērni mēs ticam reklāmai. |
|
tiešām stipras pelēkas vielas šūnas un sienas ir viens piemiegts ar aci un skatās, kā tas izturas pret mūsu ievīstītajiem graudiem un tagad jau to sen var ievērot, lai gan manas sienas nekad nav likušas man piemiegt ar aci tais dienas laidienā, ko ar skaidro prātu nesaprast ar mani nesasist un gaismu neizdzēst bet tu raudi ar baltu augu uz papardes augušais nesasniegs briedumu un tu raugies un skaties un raidi man skatienu dziļi simpātisku aptiekāru apātisku bet ne sasietu bet tik vien tas prieks bija cik man ienāca prātā, ka tas ir viens no lielākajiem deģenerātiem, kas ar auklu skrējis pāri zosīm sasējis tās bravūrā un tad laidis to piesiet pie stirnu perēkļiem, lai tas uz visu skatītos prātīgi lai tas raudzītos kā raugās prātīgiem prātā taures taurētie apturēti ģenerētie ģenerāļi ar zvaigzni piesmiet skaistu zosi kad tā paceļas uz kājām stirnai iesāpas sānā tā redz ka tai pakaļ ir dzinies tankists ar suni jo tiem zobi griežas zemē tie ir skatienu uz zemi vērsuši tie redz tikai to ko neviens tiem negrib rādīt trādirīdis paradokss siena gubas mundštuks ir viens gadījums padomā bet nevar visiem ievainotajiem pietiekami zemu paklanīties. |
|
|