|
dzīve jau arī nebeidzas ar trauksmaino agregātu, ko izlija pār bonijas brežņevas tīrkultūras smadzenēm un rozetēm un man protams netraucēs jo man vispār taču visādi trokšņi netraucē jo man taču ir pilnīgi notrulināta skaņas izjūta un mana garīgā pasaule vispār neuztraucas, ka tai pastāvīgi gāž apkārt un virsū visādu drazu līdz šim taču varēja jau notrulināties tik tālu, ka tādas lietas neuztrauc vai arī piemēroties un sasniegt stāvokli kur stresori un agregācijas ir kontrolētā stāvoklī, bet laikam jau manas miesas būs tik tālu ceļu gājušas, lai būtu izmantotas tās ierīces, kas ar tālvadību bija radījušas sižetus un akapulko. mēs mierīgi dainojām pie stāva galda un mans teranovas daktilis radīja manās izjūtās tādu kā piltuvi ar gadsimta skavām un miegainiem vaidņu dzelžiem, ko nevarēja pārvaldīt savādāk kā vien skaidros putuplastos tas viss izriktēja manas prievītes un tagad gaida, kad to apčamdīs ar balss skaitu un nevienam jau arī neradās vēlme mani uzpucēt un saslaucī pa visu radikāli ievērojamo vietu un darbu skruļļiem, lai gan tikai pašā pēdējā brīdī bija gadījies tāds ciklons, ko nevar vienā mirklī iegremdēt un saslaucīt, jo tam bieži rādās migrēnas. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
