Viena lapa - Post a comment

tiešām stipras pelēkas vielas šūnas un sienas ir viens piemiegts ar aci un skatās, kā tas izturas pret mūsu ievīstītajiem graudiem un tagad jau to sen var ievērot, lai gan manas sienas nekad nav likušas man piemiegt ar aci tais dienas laidienā, ko ar skaidro prātu nesaprast ar mani nesasist un gaismu neizdzēst bet tu raudi ar baltu augu uz papardes augušais nesasniegs briedumu un tu raugies un skaties un raidi man skatienu dziļi simpātisku aptiekāru apātisku bet ne sasietu bet tik vien tas prieks bija cik man ienāca prātā, ka tas ir viens no lielākajiem deģenerātiem, kas ar auklu skrējis pāri zosīm sasējis tās bravūrā un tad laidis to piesiet pie stirnu perēkļiem, lai tas uz visu skatītos prātīgi lai tas raudzītos kā raugās prātīgiem prātā taures taurētie apturēti ģenerētie ģenerāļi ar zvaigzni piesmiet skaistu zosi kad tā paceļas uz kājām stirnai iesāpas sānā tā redz ka tai pakaļ ir dzinies tankists ar suni jo tiem zobi griežas zemē tie ir skatienu uz zemi vērsuši tie redz tikai to ko neviens tiem negrib rādīt trādirīdis paradokss siena gubas mundštuks ir viens gadījums padomā bet nevar visiem ievainotajiem pietiekami zemu paklanīties.