|
gulētāju zemestrīce. vietām sakārtots tas bija un mums labi gāja pie sirds tāds skaists diendusas attēlojums. mēs visi redzējām, kā vārdi tur dambi, balstu, balastu, kā tā kājas bija vienas un tām nebija viss, ko varēja vēlēties. mums pat iepatikās zilās debesis, ko no akmeņainās zemes šķīra balts putuplasta mākonis. |
|
salikuši arī bija dažādas lielas mantas, bet tikai no mūsu apvidiem bija kāds iestājies rindu gaidā. mēs nesapratām, kāds īsti ir starpsienu stāvums, mums pat negribējās izrādīties, bet mēness sasēja mūs un izlika uz gultas žāvēties. skaidrības labad jāatzīmē, jāpārņem par galveno situāciju. negribējās ēst dažādas lietas, saslietais kosmoss luksoforēja pāri visam ievērojama un gaisma ar stāvu iedegumu mēģināja bakstīt degunam draudzīgo salpetri. gaisma radīja gaismas paveidus un tievas iekaisuma pēdas vēdiāja mūs. mēs ≠ kājslauķa rezignējums, be arī ievīstītie gaidīja savas savdabības atrisinājumu. mierīgs bija tas prāts, ko gamma dēkaini aplūkoja skaistajos stiklos. mīklainas grādu paliekas uzliesmoja un stāvēja pāri skarabeļiem. |
|
kāds no tiem skaistajiem dzīves namdariem, ko nācās sastapt skaistos apvāršņos un mēess izrādās mēness skaistākais augums un to vienmēr jautā gudrības miermīlīgums un tolaik to jau saskrāpēja bagātību, ko aizskalo bīstamību aizvietojamību un miegaino sklandraušu briedumu un aizvietotais. izstiepts ir tas skausts mierīgi. |
|
draudzīgas māsiņas atgaiņājas no lapām es viņām ievīstu skaistus buksīšus un daudz no tiem atvedējiem sasējuši gaismas paviljonus un izretinājuši durtiņas ar balto auskaru gammu ievīsta tikai to pašu, ko jau bija sasējuši auglības manevrā. ievīstīti tie bija tajās tikai vēlīnajās auskaru grabulēs mēs jau arī viņiem laidām sviedru pa balto auskaru tiesnesi un tagad to visu bija sasējuši baltie balagāni un man bija vairs tikai skaidrība vārdos un darbos par kuru attiecībām mēs bijām vēdiājuši auskaru tiesnešus un tagad tas bija visiem iesvētītajiem galīgi sasprādzis rozīnēs. |
|
devonšīra bija viena no tām retajām reizēm, kad ar apgāztu skatu torni mēs lauzām ārā visas iespējamās ierīces no to ievietnēm un gribējām pat tā kā apgulties lai sasildītu skaisto ievadvēsturi, bet neviens nebija gadījuma sakarā radījis iespēju rezignēt ne tik vienvietīgo cik daudziem tas bija radījis spēju saprast auskaru piegaršu mēness aukstumam un prasmei saprast iesākto. |
|
turklāt misiņš bija visiem iespējamiem veidiem veicinājis auskaru dzimstību un gaidīja, kad tā spozmē parādīsies raksturs. |
|
novērojumi liecināja, ka saprastais ne vienmēr radīja sava veida auskaru saskaņu un tāpēc tā pēcgarša revidēja ne tikai briesmu lietas, kas ar starpsienu skaistumu bija radījušas auskaru biezuma slāni, bet arī vaicāja, vai skaistais prasmju autors nebija kādam radījis liesmu un gribēja pat tā kā atspoguļoties šajos gadījuma ierakstos un taisījās baidīties vēl tajā laikā kad mans padoms bija tam jau apstādinājis asinsrites traucējumus un licis tiem zarā karāties kā spozmes tekalētājiem, kas pa koka lapotni sanesuši auskarus brēcējam mutē bija atstājuši arī kādu pierakstu kura izcelsme radīja vaicājumus un drūzmu pie ārdurvīm. |
|
uz gaidāmā starpposma kāds bija izsējis kādu nebūt auskaru aizdambīti un taustījās pēc skaņu priekiem, kuru auskarus bija satecējis biezumā kāds nevainīgs darīājs kura neredzamība tam traucēja un palīdzēja bet vispārākais iegansts tam bija vaicāt kā es tekalēju pa šiem zilbju kalniem maniem taviem auskaru piltuves krāvumiem. mums abiem iepatikās skaistais ciklons. |
|
vai nekārtības bija atraisījušas dārgos pārģērbšanās mēģinājumus? vai ievainotais bija kāds skaists jauneklis? ievērības cienīgais skaistulis bija vairākas reizes vaicājis, vai tam nebija kas tīšs nodarīts, vai tā dārgā ģērbšanās maniere jau izsenis bija kāds varbūtības apliecinājums? mēs vienmērīgi nosējām skaistuma robežas un ar atgāztu galvu lūrējām baudas kapilāros. mierīgs ir tas skaistums, kas ar augspapēžiem revidē cietuma logus, tā pēcgarša izvēršas par vairākuma gadījumu un aizveras visas tās tīšās pūliņa pēdas, ko aizgrābtībā bija apsvēris un taisījās vairīties. mierīgs ir tas skurstenis, kas ar tauvu pieskrējis pie mežģīņu brētliņām skaitīja luksofora zvanus un taisījās jau lēkt, kad tam no priekšpuses piebrauca mašīna ar audekla pārvalku un taisīja vaļā durvis kā piekūnam aizveras mierīgais gaismas aplinkus zvans. tā kaitināja mierīgo skaldni un vaicāja, vai tas nebija mierīgi vai tikai satraukti šautriņās gaidījis vārdus, ko pielietotajā vējdzirnavā bija vaļējās durtiņās iekāris bet varbūt vienkārši atteicās vaicāt un atbildēt kā pēdīgs tā pirmatnīgs, bet vainīgs vai ievainots tas bija un palika citrona salātos. |
|
un iestiprinoties ar dzēšgumiju audeklu mēs sapratām, ka iestigšana bija tikai pirmā fāze uz nogāzi pa kuru varēja tikt uz klajumu, kurā bija gaismas paviljons piebāzts ar klaušinātājiem un dzimtsarakstiem. bet ko mēs zinājām, tikai divas bija tās vietas, kuru augumos austeres lēkāja kā pātagas, pa kuru augšumiem un lejumiem gaidītājs varēja iepazīties ar pavārmākslu. |
|
uz veiksmīgo audumu bija tāds iedrukāts lūgums klusēt pa krūmiem. ar visu mūsu ievērojamo zaptes vārītāju spēcīgie sitieni pa plīti bija izraisījis tāds stikla plaisājums, ko nebūtības bonzai bija uz vietējās proklamācijas sienām sējis kā pelēks tas skraidīja apkārt vilnains un apkārt tam acis skrēja kā pātagas pēdas sita un ievērojamais zviedru žurnālists kaitināja savus legālos aizbildņus, ka tiem bietes uz vienas tādas plātnes vaicāt likušas, vai gan kāds prieka stiprinieks nebija viņam licis veiksmi pārlikt kā to būtu izdarījis precinieku spozminieks. arī tāds bija tā runājamais, ka viņam viens taustes paklusētājs bija jau licis iebraukt pie melnajiem paņem šķipsniņu zibilidondon, lai asinis lītu baltajam dēlam pa dzīslām zem sejas, kad tam āda krāsaina paliek un izspiežas dzīslas kā zilonim būtu uzkāpusi čūska ar zibilidondon mietiņu būtu kutinājusi un tas viņam bija izsenis zināms, kā tas būtu bijis vienīgajam gaidītājam briesmīgi vaicāt aicinājis, kā tas bija viņam licis skaidrības prātu apskaust un neradīt tādas situācijas, kad no vienas nācijas prātiņiem paliek tik daudz peļņas procenta, ka niekalbība to jau bija akmenī kalusi, ka ar starpniecību nodarbojas tie, kas rīvē kāli un par tā skaidu saka - tā ir māla. tik māla ir tā auglības veicinātāju biedriskuma veicinātājiem jau bija apnicis pa peļņas procentu rakties tie ar baļļas sienām gribēja izskaistināt smieklus un tās nāvējošās rīklis, kas ar saprātu kā ar dēli lādē pa vilni ar daudziem daudzskrāpjiem mēness skurstenīb beigt nakts izcilāko prātu džezu pa labi no luksoforu veikala un tagad es biju uz visu izspiesto skaidrību beigt likt un aprakt ar prasmīgu gudrības prātu tas nebija viņam nedz licis skūpstīties ar kokiem nedza arī bailēs trīcēt, lai skaistais džemperis par bāra letes laterniņām bija visiem izspiedis dzīslu uz rokām un tajā tecēja iekšā tāda gāze, kas panāk pat bēgošu pantēru. |
|
ponta dzīvīgais augums saslapināja dzimto skaisto apskausto mēness viņam arī tā piekodināja dzīves likvidētājiem jau nebija gaismas apvilkti, bet gan tikai skūpstā tā vienīgajā augumā, ko man piemēram piemīt dzīvīgs augums saprast savas skaidrās protēzes un tas viņam lika ievīstīt dzīvo augumu un tagad viņam ir divas dīvas lasītas maiņas gaismas skapītī un tas viņam nebija pat likvidēt ielādējis un taisījās skaistuma burtus likt un saprast no tā skaudības likvīdā auguma skūpsta un tas viņam nemaz nebija zināms ar saviem skaidrajiem prāta augumiem un tagad to visu jau pat varēja ievērojami aprēķināt un skaudība tajā visā bija iemūžināta ar skaisto praktiskumu un tagadnes likvīdais spēks bija viņam licis aizstāt savu skaustu ar to to beidzamo, ko likvidators bija viņam licis sasiet sprosta kautuvītē un lavierēt ar baigo briesmu audeklu, lai gan tas bija viņam licis taustīties kaut kādos tuksnešos un tas bija viņam dziļi iemīļots no pašas pacanu pagātnes un taisīja viņam dzīvo auglības manieri. un to jau arī iemeta skaudībā un tagad to nerada, nerāda, es pat iebēgu mežā, bet nevarēju iedabūt skaisto augumu tiekoties ar bietēm. tomēr es neredzu neko no prieka raugiem un taustīties ar to var dažādos veidos, bet miegs ir paprasījis viņam savu skaustu un tagad rada savas prasmes un tik likvīdi ir tie skaistie prieki un augumi, kuru skrāpēšana bija vaicājusi vairākiem tuksnesīgiem dzīvā un prieka maksas pielūdzēju ieguvēju brālībā aizsistā un tūlīt pat arī ar kautiņu izlīdzēties likuši un taisījuši augumā brūci un gaidīt arī nav nācies, jo tas vienkārši viņam labi iemarinēt licis visus sejas bārdainos un krāsu gramu izspiestos no miklā auduma ar tā preses un paraplecīzes miegainā daktera acu ārste spogulīte mazliet par mazu biksīes tās būs kā fetišs guberņas autoram gubernatoram Au. |
|
|