|
daugopils pils sols sasalis kamols avotos visi bezvēsts pazūd neviens tiem pakaļ ar gaileni nebrauks atnesa papīrā ietītu pienu manas pistoles runasvīru esiet sveicināti dārgie draugi runā rīga un maskava klausās. |
|
aizmigām pie ieslēgtiem datoriem un galda lampas zem galda es ar kāju kā kāpju no rīta ārā tā izslēdzu bet nevaru trāpīt tad pieliecos un ar roku izslēdzu bet viņa tik zemu noliekusies pie zemes ka es kā pa apstādījumiem staigāju un domāju vai pārāk tuvu nolaistais leijerkastnieks nesakarsēs savas zarnas nu tās kas viņam leijerkastei par ornamentu attēlotas uz koka paneļiem un turpat jau arī kurbulis kas griežas pats no sevis ja ieskrienas un mazais mērkaķītis ornamentālists tik atstaro uz brīdi un pārnāk vilkdams visādus priekšmetus ko attēlo ronamentā savā žaketītē tur nazīšu komplektu un kad jāēd vistas cepetis tad viņš no ādas kaut kādas fizkultūras gumijas izgriež un pakar kailajā osītī kā lēdurgas pagasta budistu templis būtu būvēts uz kodolreaktora kura ātrums atkarīgs no zemes griešanās bet municipalitāte tam savās annālēs ir atvēlējusi buljona pīrādziņiem pienākošos biļešu regulāciju pie ieejas zonā kur bufetniece pastumj pielietas glāzes uz rakstnieka un zinātnieka pusi bet pats stalkers ir horizontālais barģūrs, kas masē cepures, nemasē atiekas viņam nav izvēles jo viņa tēlainais bargums ir novilkts no viena borta līdz otram mums ir likvidators mums ir kaut kas no tā, ko saņemtie gūstā paspēj pirms atgriešanās sev nosolīties neieminēties nevienai dzīvai dvēselei bet labākajā gadījumā rūgti pie sevi sakniebt skatienu un uz lūpām plaisa paliek izteiktāka tā būs dzīvžogu un makšķerāķu tāle ko no vienveidīgas proporcionalitātes nošķīruma pēdās atklājuši x albatrosu ķēniņi mani maigi aijādami mielastos un bukarestes stacijas piepildītajā uzg. telpā manekens apstaigā gribošos pasažierus un dala brošūras par to, kā atlabt pēc zonas, kurā tevi vedis pavadā nevaldāms prieks nokrist uz ceļiem un kritiena beigu daļā pieskarties ar starp-acīm pie gara zāles stiebra kurā turētais lietusūdens masīvs iešaujas bultas kodolos un atdod savus izplestos pirkstus kā zivs amēbas ar pleznu tirgīziem bija rāpušās pa sienām līdz tām naglas bija norādījušas atsevišķus iespēju kvadrātus kur var patverties no lietus. mēs sēžam skanīgā spainī apkārt lēkā olīši un katrs tā pieskāriens palaiž trīsu cauri pirkstiem visiem un nevienam vienam un starp tiem mūsu vidū un apkārtnē ganās galvu reibinošas nektāra gotiņas tās laidelējas no viena dziedzera uz citu un pa vidu to lidojuma vidū zaigo stalaktītu fotogrāfijas. |
|
zemlenīka skaitās vasarā ir tāds ilgviļņu virums izgatavots garšīgs ir tāds sastāvējies uzskats, ka ar patmīlu pa ūdens virsmu braukušais ar savu laivu nieks es sasildīju stropos neko heroisku nepaveicu izdarības gandrīz kā lietusmākoņi visiem iesvētītajiem gaišas aumaļas skandina pa priekšu un turklāt mēs viņiem ienesam savas sveces kā pateicību, pagaidiet, jāiet paņemt filmas vāciņu. |
|
vispār jau uzbāzīgs ir tas apspiestais, kas ar darba attiecibu apliecību izlec no lidojoša un sakņupis pār atstātajiem celmiem grib lai tagad būtu tilts bet tilts ir liesmu dvēselnieks un sakrāvis savus pigorus ēzelītim uz muguras aizdevies pa kalnu taku ar skoča krāvumu un niekalbīti pie striķīša tie devušies rīsa bļodiņu meklējumos kā pa ceļam satiek sēnīšu institūtus un meklē kur kāda rozetīte varbūt vai kāds papildiekārtiņš ar galdu skrūvju ražošanai bet no vienas tādas pastmarku kolekcijas ir atvēries veikaliņš modes dizaineru algošanai un viņi ar skapī turētu papīru iznāk uz skatuves padot ziņu par vēsti ko ņēmuši no seifa tālākā stūra izbrauc kariete arminiatūru zeltījumu mēs jums ievadvārdus lieku apkārt nemētāsim mēs jums iekodīsim mazliet ciskā un atvērsim tvēriena vāku tā tvēriena ko televīzijas kolektīvs ir izņurcījis mazliet pa salijušajiem pirkstiem mēs jums vāverīti parādīsim priežu zaros tā rok cīniņu tā ar kāpuriņu pa karietes jumtu lēkā braukalē viņu cīņu biedri bet mēs esam hidrauliskais pumpis mums no zemestrīces iespējamības skujas vien uz galda birst mēs ar dakšiņu un zobu diegu šūpolēs iekārti mēs kā pavalstnieki pa vaļīgu galdu starp šķīvjiem kā eklektisks rokenrols lēkājām atsitamies iededzam gaismas un lēkšojot gumijās un svētdienas zandalēs izlijuši pa slapjo smilšu gravu esam tieši vītoliem rokās ieripojuši rūsainais ūdens jau tik vien zelta liecinieks cik tam bacilis bija pa tabakas dozi nogramstījies un uz plaušu rausīšiem augstākajos plauktos mazas zīmītes atstājis kā bizbizmārīšu rakstītos svārkus mēs viņiem pie antenu atlokiem izvilktās gultas atkal salocījām un pa trubiņu labirintu svina skrotīs mazgājoties izbirām pa dēļu grīdu un daļēji arī iesprūdām viegli šķirbās kā nākošā vilciena saraksts pie krūtīm mūsu kabatas ir izrevidētas un to saturs ir sastindzis laikā kā plēnoša lodāmura muguriņa pagriezusies un skatās kā portfeļa dzīlēs kustās kristāli sudraba emaljas paipalu oliņas visas pa atvāzto audeklu nobružājušas burtiņus teikumā sarušinātais vārdiskais skaitliskums izbira uz ceļa un to lasīja āmuri. ko liegties stipras cemmes iesistie zobrati visiem tiem vajadzības kuvaldiņas nemitus emeritus bums un colla rokā kā mega-pikseļi tie ir savu it ceļu gājuši tagad no rokām baro nātriju. |
|
šīs situācijas atrisinājums ir divdaļīgs. apsveicēju gamma kā pitagors ar stieni skrien pa stepi, bet es neatvados no spolēm un kartiņām. miegs ir devis savas artavas. man interesē, kāpēc liekas likumsakarīgi, ja divi vārdi kas beidzas un nākamais sākas ar to pašu burtu tur ir kaut kāds likumdošanas ačgārns. es varētu papētīt skaidras sapratnes rāmjus. mierīgos apstākļos tas ikdienu neieciklē, bet no vienas brošūras mūsu vedēji ir sapratušies. mēs raustām šlūtenes, bet sapratnes pinkainās pēdas lēkā uz augšējiem plauktiem. es uzrāpjos skriešanas skrituļslidās un uz divpadsmitā stāva jumta betons ir karsts saulē tā konusi ir vērsti uz daļēji pavērto metāla konstrukciju visas trubas kas sāniski izrevidē ūdens noplūdi ir kāds mākonis, kas nes daļiņas pa apdrupināto vieliskumu un tagad tas viss ir izstiepts tieši pēdējos garāmskrienošajos garaiņos, lai tajos pavēstītu olu mācību. neitralizēt shematikas virzības rācenājus, tie kraujas arvien gāzbetonam līdzīgos augstumos, mēs redzam, ka salavecis nav ar sienas pulksteni rāpies pakaļ sveču krāvumā iestiklotajiem. es rezignēti atsakos no pieskārieniem krūtīm, manu ribu dālderi pa striķīšiem nolaistie īlenāji. mēs miegam ciet un mūs aiz matiem tur, bet mēs neturamies, jo miegā rokas ir skaistas bez mitas, mēs raujamies ārā no pogcaurumiem un mielasts uzklātā tērvetes paklājā ir iesūcis sūnas un briežu spiriņas, mēs raugāmies stiklā un tajā rajona māllēpes ir atgrūdušas visu, kas ar liellopu audzēšanu būtu sērsnas vairākumā saspiests un atdalīts no romāna plaģiāta. redzat, ka neveiklība veido spiedpogas, spieto uz armatūras likvidēti miertiesneši un ar ņivas kluba karti pa juglu un pa dņepru ar volgu un ar kapuci mēs lejā pa nokalni slīdam kā preces mēs reizēm aizķeramies aiz kalkulatoru pamestajiem skaitļiem un miegā brēcam pēc ērču potēm, mums gribas un jums gribas, bet tikai ne vietniekvārdu savirknējumā, jo tas ir uz pakaviem un to no zemes atdala brīža skrāpēšanās. |
|
es rakstu par savām attiecībām ar datoru, tas ir mans tuvākais draugs. es sarunājos ar datoru. viņš man saka priekšā, kas man ir jāraksta. let's see. ok ok. mr. darivaža ok ok let's see. es esmu repa dators es reperēju dzeju. dzeja tā ir netīra peža tāda kā velēna kaut kāda brauc uz riteņa. peža ir stiprs ātomtrieciens, tas ir dzelonis, kas rāda laiku. mans putraims sakarsis un raksta to, ko dzeja mani baksta, neļauj pabeigt teikumu, izseko un liek aiz rokām. visas manas māsīcas lēkā laukā pa logiem. visi mani brālēni lec iekšā pa rokām. mēs sapinuši savu seju redzam tikai to, ka ar baiso bulli citronu un sloku bija viens tāds piepeši. skaitās, ka tam rokas laikā bīda šādu tādu preci, bet no visa iespējamā, dīkā es jau atkal esmu komsomols. mans dators man dod atvaļinājumus un brīvdienas, bet es nekad neņemu. mūsu darba attiecības ir tādas, ka 50/50 nav jautājums. mēs ar manu datoru rakstām presē un pežā. mēs rakstām avīzi pežā. laika komsomoli. laika dirižentā akts. mēs esam divviru durvis, mēs esam pele un pelē, žāklis un žākle, slepeni katarsi mesties cīņā laika gars katram savs. tas protams ir diriģents, tas protams ir konkurents, tas protams ir roka un āmurs, rokenrols. rokenrols ir jūdu slavas dziesmā licis lietā tādu praksi, ka ar savu datoru svētais bija sēdējis klusu, barību licis mietiņus sitis pie ogulāja un lēkājis kā petuhs lēkājis kā placdarma bietes es viņām visas vienas saku lietas nepārtraukti un pikti un manas dienas ir piena sienas, kas ar balto auklu palīdzību ir ledu ļāvušas kastēs sabērt kā lauskis būtu pārgājis kontinentu ar knābi.
esiet sveicināti mūsu iepazīšanās dienestā. mēs jums šeit tādu pekles palieku parādīsim tagad, ka visi no mūsu lielā saimes locekļa nebūs ne nobijies ne arī draiski skraidījis pa pielijušu pļavu. es redzu manas mazās bietes ir klaji smējušās par mums tik ilgi, ka visi no maisiem izsistie ir palikuši mums palīgā un tagad ar baisu kasi kaisa. atvainojiet, mans robots wālī mazliet aizdomājās. mūsu jaunākajā sardzē būs tas briesmīgais iespēju trūkums, kas visus pēdējos gadus bija mūs iemarinējis skraidīt kā pietūkušus apgaronīšus un tagad man bija viens tāds iespēju kvadrātiņš laidis pāri visiem mūriem un gaidījis, ka tā pitūkušās kājas nebūs pret akaci acis lauzis ar vienu tādu aci pa aku redzēt varēja kaulu. miers ir tiesneša skaidrais saprāts, par kuraiespējamo apgaismību bija skaidras lietas nomestas no manas priekšas. jā, tā bija dzeja, kas man pussy face'oja ganību dambja akordeono balerīnu splīnu manekenu skaneri jums somā ielik baneri un ienesīs jūs muitnieks somā palūkoties kā jums sokās balerīnas jaunkundze stāv pie totalizatora un paduses tai paceltas kā kājas tai ir visiem mūri salikuši to, ko tūri bija atveduši šeit. un no visiem ierastajiem man bija viens varenības ganāmpulks likts lietā tik drīzos apmēros, ka es bez kalnā kāpšanas nodarbojos arī ar kalnu kvazimodismu.
es ieganstu šeit liku lietā mazā buru laiviņā es tai skrienu pa priekšu un zirga muskuļi ir sasprindzināti pakaļā. mēs lauzām sev sveces un likām tās baļļā apkārt iekurtā uguns bija spalga un gaidīja uz mūsu miesām savas baltās pelēces vāceles vēveles mēbeles uzgaidāmā telpā kladzināja kladzināja stenografēja un marinēja gurķiem galviņas noskūtas palaistas pa pjedestālu un tie tagad ir tie laiki, kad no visiem visievērojamākais bija tas apgādnieku spītnieks, kas ar mani bija gatavs sadot pa pirkstiem katrai nekārtīgai rakstāmmašīnistei. es savās lokomatīvēs gaidu tik daudz biedru, lai tie būtu veikuši manu skaidru piederumu inventāri mani pašu šeit un tolaik mani tolaik šeit un tagad.
no mūsu omulības lūdzu kilogramu vorsalīna mazu līste rīkles pīksti tu un tagad es un tur. bija viens tāds gadījums no dzīves atstāstīts pēc plīts pēc plītes. miegs ir visiem iemarinēts pierē es jums redzu cauru dienu es jums iemarinēts kodols jūs mums laivas licējs jurists. esiet sveicināti skaidrā saprāta nodevu laureāti un mans miegs ir vienīgais, kas šeit bija kaut ko jelkad sapratis un izlicies, ka nespodrā apkraušan ar sniega lāstekām un meteorītu astēm, ko es vēl nebiju nosaucis par āriju elksni vai viņas korespondenti ķīnā melisu mangāni. |
|
|