Viena lapa - Post a comment

aizmigām pie ieslēgtiem datoriem un galda lampas zem galda es ar kāju kā kāpju no rīta ārā tā izslēdzu bet nevaru trāpīt tad pieliecos un ar roku izslēdzu bet viņa tik zemu noliekusies pie zemes ka es kā pa apstādījumiem staigāju un domāju vai pārāk tuvu nolaistais leijerkastnieks nesakarsēs savas zarnas nu tās kas viņam leijerkastei par ornamentu attēlotas uz koka paneļiem un turpat jau arī kurbulis kas griežas pats no sevis ja ieskrienas un mazais mērkaķītis ornamentālists tik atstaro uz brīdi un pārnāk vilkdams visādus priekšmetus ko attēlo ronamentā savā žaketītē tur nazīšu komplektu un kad jāēd vistas cepetis tad viņš no ādas kaut kādas fizkultūras gumijas izgriež un pakar kailajā osītī kā lēdurgas pagasta budistu templis būtu būvēts uz kodolreaktora kura ātrums atkarīgs no zemes griešanās bet municipalitāte tam savās annālēs ir atvēlējusi buljona pīrādziņiem pienākošos biļešu regulāciju pie ieejas zonā kur bufetniece pastumj pielietas glāzes uz rakstnieka un zinātnieka pusi bet pats stalkers ir horizontālais barģūrs, kas masē cepures, nemasē atiekas viņam nav izvēles jo viņa tēlainais bargums ir novilkts no viena borta līdz otram mums ir likvidators mums ir kaut kas no tā, ko saņemtie gūstā paspēj pirms atgriešanās sev nosolīties neieminēties nevienai dzīvai dvēselei bet labākajā gadījumā rūgti pie sevi sakniebt skatienu un uz lūpām plaisa paliek izteiktāka tā būs dzīvžogu un makšķerāķu tāle ko no vienveidīgas proporcionalitātes nošķīruma pēdās atklājuši x albatrosu ķēniņi mani maigi aijādami mielastos un bukarestes stacijas piepildītajā uzg. telpā manekens apstaigā gribošos pasažierus un dala brošūras par to, kā atlabt pēc zonas, kurā tevi vedis pavadā nevaldāms prieks nokrist uz ceļiem un kritiena beigu daļā pieskarties ar starp-acīm pie gara zāles stiebra kurā turētais lietusūdens masīvs iešaujas bultas kodolos un atdod savus izplestos pirkstus kā zivs amēbas ar pleznu tirgīziem bija rāpušās pa sienām līdz tām naglas bija norādījušas atsevišķus iespēju kvadrātus kur var patverties no lietus. mēs sēžam skanīgā spainī apkārt lēkā olīši un katrs tā pieskāriens palaiž trīsu cauri pirkstiem visiem un nevienam vienam un starp tiem mūsu vidū un apkārtnē ganās galvu reibinošas nektāra gotiņas tās laidelējas no viena dziedzera uz citu un pa vidu to lidojuma vidū zaigo stalaktītu fotogrāfijas.