|
man vienmēr ir šķitis, ka radīt izdomātu pasauli ir neētiski, bet rakstīt metafikciju ir tas, kas man nāk ārā. es, protams, nevaru apgalvot, ka esmu viskonti garā, bet ievilkt sevi purvā ar matainiem mužikiem negribas. kur palika dāsnās dāmas, kas pienes karafi ar degošu pienu? kādu vēl pienu un kādu vēl galdu apsēst kā literārā kafejnīcā. es vispār sev priekšā redzu plašu nojaukšanas ceļu, tik ekstensīvi izrakstīties kā es var tikai tāds, kurš atļaujas apaugļoties. pārsvarā visi mīž no grūtniecības, bet man ar manu makšķernieku vesti vislaik sijājas visādas tārpu oliņas, mušu kodumi, odu bridumu, kārklu pātagas, pīckas un šķēru krustiņi. es, protams, nepretendēju uz naža asmeni, kur dejo baletā un kur zem stīvuma ir bikses ar gumiju, kas grauž paribi. vai arī visdrīzāk ir tā, ka es neredzu cauri brillēm, jo man miglojas skatiens no ledainās tējas, kas uzgāzta valītim pie siles jau visi vareni bakstīt mīklas raugu. es negribu pieklibot kā vista, bet visas metafikcijas laikmetīgais darbs ir manas acu nav svarīgi, es flīzēs ieskicēju baltu ruma pudeli nav svarīgi es liedzos un sniedzos bet klusums ir kliedzošs. |
|
ja metafikcija ir literāro ambīciju nodevība, tad es tai vēl vairāk braucu ciemos ar galdautu un mežģīni, es braucu ar automobili, kas kratās pa žiguļa grunti, pa stūres kratās alus, pupas un lūgšanu krelles un strīpainā baikā leduslācis ar māllēpi spēlē paslēpēs un vistas kož ģīmī. es nelieku savu latiņu tik augstu, cik mans krēsls, jo es to lietoju ikdienā, tāpēc man ir kabatas formāta kompjūters, kas aprēķina tintnīcas izmērus apjomus un tālu tālēs ģīmis saviebts skatās manā tālskatī un redz olnīcu carus, kas nekad vēl nav man pa degunu nākuši ārā kā bīdāmās durvis, kurām kompresori krūtīs saskrējuši skrāpē un ārdās lādās lada bļedj. |
|
rakstīt par ārkārtas stāvokli valstī par apkārtējo situāciju, par situāciju sevī, par tevi tevī durvis burvis muris kleksis peksis beksis leks sev blakus sēdeklis, kuram nav plakanas sejas kājas kāta durkļa miglas luktura papīra pupu nav kreisās kājas rokas muguras lodes rotas skaisti plok pīrāgs uz līdzenas vietas nekas nav palicis kā tikai pletnes pleznas cirkus daikti un daiļi amatiermākslas pakaļdarinājumi, ko es nevaru novērtēt, jo neesmu novērtēts un tagad manas basās kājas skrien pa pietura krustiņu un spurdz ārā no manas bālģīmja pelēcības, ko neviens nav varējis manas atsijāšanas mānijas likt lietā, bet tikai aizkavē, lai gan to nekad nav varējis padarīt par kaislīgu mīlnieku strīdnieku spītnieku kausli bausli dunduru dauni daini īvānu smejamies kopā ar viņu un ledus pa daugavu nes rasas podus, kas raud sev uz priekšauta, lai tajā visus ieraudzītos pigorus varētu sagrupēt pa patmīlas grupām apakšpupām stumbru ragenājiem dzīparu skaidro nedienu plāceni izcepis bija jau tik lielos iegurņu blakusproduktos, ka manas iesnas nebija pat to visu tik lielā mērā pamanījušas, lai to visiem būtu pa brūtei un skaistam cepumiņam uz acs kaktiņa tikai vienvietīgais prāta kreiseris izgaismo manas baisās akvalanga pēcpuses un nedienas jau to tik did vien, ka es jau apķēries, ka sprūstu iekšā pats sevī es sev ieskaitļoju uz grāmatiņas mazu piecīti, kas ar kāju piecērt, bet es ne par lietu. lieta tāda, ka man liekas, ka akmens ir kalējs, nē man liekas, ka atejot atpakaļ tiek izskatīts izkustināts dzīvokļa atslēgu īrnieks un man bija viens tāds padomā, kad es viņam dzīvi vai izārdīt izārdīju un man nebija nekas no pēdējā simptomātikas līduma palicis pāri kā vien tas dzidrais raženums ko raženājā jau izsenis nemīlēja pārteikties, tādēļ pārdzīvoja. |
|
punktam bēres kabatā nē nē nevar runāt draugam bēres kabatā kabataslakatu bēres un sniedziņš sniedzas pret debesīm es nelieku savas guļasvietas oreolus apkārt ozoliem ozoliem oz oz supra natural biological es jums ieskicēšu mutē kā izskatās patiess latviešu caurumotājs ganību dambja burtu loka skoča koka burtu loka mēnesnīca sasprindzinās un izlec pa volāniem kā logos būtu kāds sadūris sardīnes un piekūpināto deniņu daudznacionalitāte uzspurgs gaisā kā priedēklis biedēklim simts procenti ir kaut kas aiz ādas. |
|
|