|
Šoienas apjukušais prāts kalkulē mērvienību zvanus, es iezvanos kā pulkstenis, kam nav kāju, neaiziet uz bāku un neiestiprināties, kā fundamentā atstāts copītes kopīraits, ko ar nagu skrāpi dabūt laukā laikā vai nokavēties par centnera kubiku vai sastāties kā stājas jrt un mēģināt ieštudierēt barankas. Es klausos, ka mans stīvums ir apgādāts ar ešalotu, man mūzikas stundā vaicāja, vai esmu brīvs? Es uz klavierēm nospēlēju pantēras lavierēšanu un pūkainās treniņbiksēs piededzināju kūlu, lai iekodies tajā ko man piedāvā es varētu piepildīt savu krūku ar iesala ekstraktu. |
|
Kaut kādā ziņā es esmu atstāts ar pēdējo iespēju palikt pie vesela saprāta nevis izirt izirušos airos, ko man saslauka pie gultas, lai varu turpināt airēt. Nē! Es nopērku sasaldētu sviestu un slidinu to pa sakarsēto ietvi pie restorāna pretim Brīvības piemineklim. Es cepšu sīpolus un kas tā ir par brīvību, ko jāaizsargā ar ieročiem pret apčurāšanu. Kas rā par brīvību, ja man pat nav ļauts izvemties no sliktas dūšas, man manas pūstošās ūsas jānēsā kuņģī kā trakajam, kas ēd savus matus, kamēr tie bumbulī savēlušies brauc ar kuņģa lidmašīnām bombardēt siltās zemes, zaļo zirnīšu zemes un banānu zemes, snikeru zemes, vilnas zeķu zemes. Un mēs ar arkliem iziesim cauri visai ādasjaku matērijai, mēs uzplēsīsim velēnu un raidīsim pa savu miesu plastmasas konteinerus, lai uzglabā mūsu miesa to molekulu, kas atver logu uz citu realitāti, uz citu intelektu, uz pilnīgi neiedomājamu turpinājumu, un neviens žņaugs nevar nožņaukt suni, kas bārsta asprātības par kloākām un rej kā māk, jo viņam mājās kastrolis ar mannu pārgājis pār sliedēm un jaunajā teritorijā jau kaku nolicis, jo tas ir tas ko mēs te pie sevis darām, mēs noliekam uz zemes kaku un arstājam to tik lielā secīgumā, ka visas pasaules kakas kā gara zarna būs izveidojusies un locīsies kā tārps vai čūska un mums prasīs to pieskatīt, bet mums būs pretīgi, jo mēs kaku tāpēc arī atstājām, ka tā lauzās no mums ārā brīvībā, pie zemes, bučot gravitāciju, un tāpēc mēs te atnesām papīrus, portfolio, kartogrāfijas iezīmes kalnus un lejas attēlotus zvidriņas jaunkundzes kunkulīšos, ādas struktūrās, nagu galos un varbūt dažos pataloģiskos augoņos, jo dizains ir tas tīrais, kaku frī landšafts nolīgts uz parādi, nolīgts mūs ielikt seifā saglabāšanai ar glamūru, bet mēs zem ābelēm skatāmies, kā kustas bauels, mēs skatāmies kā daba sevi manifestē cietā pimpī un nevajag mums uzbrukt ar percepcijas tīkliem, mēs varam kļūt bikli un apvainoties uz daudziem gadiem, mēs varam atmest ar roku un zvidriņas jaunkundze varēs trīsēt kā apšubeka, kas mums par daļu kar tādām suverenām valstīm kā Zviedrija. |
|
Kaujos ar gredzeniem, viņi kā temati kā virsraksti es kā virsaitis ar zvērādu un dunci trinu pret jostu un slīpēju akmeni acs spīdumā mans optiskais tēmeklis trīc kā zirneklis piespiežu zodam noskūties ziepes šorīt ārā dzestrs gaiss fizkultūra un ledaina duša lai dakšiņa bļodā ar skūšanās putām peļķē redz avīzi nodrukājuši kaujas relīzi. |
|
Poētismi rej uz suņiem. Ko es īsti domāju, ko jūtu? Ja sajūtu karstasinība un asinsdesu karstums uz plīts izplēn zudība, tad es sakārtoju māju, es neeju līdzi garaiņiem, es savus ābolus piesienu pie krēsla ar ādas siksnām un mēs vedam konduktoru armiju uz to, kas mūsu teātrī nav nopircis biļeti. |
|
Konkrētāk par konkrētu varēja izrādīties skepets jeb kaulu konstrukcija, uzbūve, apbūve un galvotāju paraksts bija iedrošinošs. Mēs sazagāmies psihoterapēta ābolus un skaļus kabow laizdami pret debess sienām, mums dresētājs bija adresi parādā un mēs viņam bijām ābolu adresi ielikuši pastkastītē pretim veikalam un steigas nebija, tikai dažādi puļķi lidinājās apkārt ar pēdējām motorām kustībām, un es viņam iedevu pildspalvu ar kātu un spalvu tā galā aizvietoja padomnieku salmiņi pa kuriem viņi raudzībās gājuši, bet tad aizmirsuši. |
|
Musars tas nav no zvejas laikiem, kad es sev vērīgi skatījos bīdāmās durvīs un piekodināju nepūst tukšu bet vienmēr ze šaupeles pavilkt paklāju, bet kāja slīd un sejas kauli lūzt it sevišķi tintnīcas žokļakauls, kas nav pagasta vecākais, bet ir veca avīžnieka kodums un tā pēdas kā rudens peļķes par pēdējām lapām iesūc kabatā pilnpiedziņas apvidus auto ar stobriem, skursteņiem un sānskata spoguļiem, kuru atsvešinātais pieskāriens par daudz ko raksta un es rakstu pretim piezīmes, es rakstu pretim joslu un sadalošā līnija nav blombi labi apskatījusi kā pulvertorni. |
|
Patīt atpakaļ bantīti un paskatīties, kas rasas podiņā, bet tur svaigs dzimtsaraksts, es saku perturbencei, lai liek mierā pauguraino miegu, bet mani līkločos satinuši per ar tepiķiem un avīžnieku šlipsēm, suspenderiem, bet es klepus zāles, manai karjerai bija jāiet cauri farmācijai, tāpēc es varu teikt, ka noliktais sodiņš grabinās. Es dusmojos, ka man nav pieķeres, ka kaķene līdzinās pelēm un manos rokas zaldātos es speru kāju verandas graudos, jo pret snīpi mani klusie apgūlieni neliek ķibelē vai ražā, to salabo strelkovijs ar avīžrakstu un šķiltavām. |
|
Gāju tepiķi strādāt, es strādāju tepiķi veļos kā volāns majestātisks trejvienības kvadrāts ar protosfērām galvgalis marinē cisternas mielojas ar baumām, man zūd sapratne majestātiska kā zivis gurkst salinieks es triecos pretim sanāk slava savāra taru muhamedāņi delīrija destilētāji garšīgi papīri mēs meditējam uz ērcēm kvarca svārkos. |
|
Večukiņš vecs būdams teiks - vai tad man nav brīv mazliet izklaidēties vecam večukiņam esot un paņems savu būtību sev līdzi. |
|
Uz cilvēkiem skatoties ir veselīgi iztēloties, ka viņi arī kādreiz bija spermotozoīdi. Un veselīgi tāpēc, ka mēs esam slimnīcā. Tā tā tā, kartes nes! Zvērīgi auksts uz ūdeņiem. Draisku dzīvot meža irbē. Gladiolu stādus lai pasaka. Labi, jums jāsaprot, ka jūs esat loonīšu iestādē, tāpēc nesveicinā ties ir veselīgi, dakters teica. Jā jā, savā veidā taisnība. Wolf at the table. O, dekadentiskais dzejniek!, man teica kāda dāma. |
|
Tupētāji ir kādreizējie skeptiķi. |
|
I can copy myself i can copy myself i can cipy myself
http://vimeo.com/m/2096652
Tikai kad mēs iemācīsimies apģērbties ar dusmām un pašiznīcināšanos, mēs varēsim iemācīties apģērbties ar dusmām un pašiznīcināšanos, lai iemācītos apģērbties ar dusmām un pašiznīcināšanos. |
|
Asaras ir kā virves, kas aiziet dziļi uz to, no kurienes mēs esam nākuši. |
|
Kāda velna pēc es pārstāju ticēt marsiāņiem? Tā paša velna, kura pēc vairs neticu vārdu nozīmēm? |
|
Mēs esam marsiāņi, mēs meklējam dzīvības formas. Mēs atradīsim cilvēkus. |
|
Pie marsiāņiem viens no izplatītākajiem personvārdiem ir "Be focused on the goal". |
|
Sitiens pa seju ir mēģinājums izdzīt no sejas. Tādēļ aziāti prot pretīgi smīnēt.
http://vimeo.com/m/27006541
Bet sitiens pa nierēm ir Uliss. |
|
|