Viena lapa - Post a comment

Musars tas nav no zvejas laikiem, kad es sev vērīgi skatījos bīdāmās durvīs un piekodināju nepūst tukšu bet vienmēr ze šaupeles pavilkt paklāju, bet kāja slīd un sejas kauli lūzt it sevišķi tintnīcas žokļakauls, kas nav pagasta vecākais, bet ir veca avīžnieka kodums un tā pēdas kā rudens peļķes par pēdējām lapām iesūc kabatā pilnpiedziņas apvidus auto ar stobriem, skursteņiem un sānskata spoguļiem, kuru atsvešinātais pieskāriens par daudz ko raksta un es rakstu pretim piezīmes, es rakstu pretim joslu un sadalošā līnija nav blombi labi apskatījusi kā pulvertorni.