| February 11th, 2011 |
|
atbraucu no Hāgas un banāns garšo pēc zivs. to viņš deva zilonim apostīt un zilonis pa antenu gongresam Antoņīnam pavēstīja paskaidroja apdarīja mazos darbus un aizgāja ar govi ganībās dzindzināt zvanu kā būtu no Straumēniem izdomājis, ka tagad tas būs kaut kas īpašs, bet nejau mēs viņam to atgādinājām, es personīgi vispār neko nedomāju, nedaru, nerunāju es kā būtu nebūtība, jāieēd banāns bet tā jau nu man arī noticēja, neko nenoticēja, saklāja galdu un gultu un iedeva līdzi portfelī un tagad es ēdu banānu ar sviestu un dziedu par putniem kāda uzdrīkstēšanās visiem jau ar rakariem un rakstiem ar dziļiem alus urbumiem mēs bijām vēlīgi pret jums mums attiecībā uz pardon mēs ielavījāmies, mums nebija ko teikt, jā, mēs klusējām klausulē kusām uz stīgām mums bija vairākas rūmes uz ligzdām saspraustas un mēs iznomājām stingri nospraustas ligzdas neko nevainojām mēs bijām darītājtauta darījām kaunu sev un citiem, jo mūsu cūkkopji ir apgarotāki par aitkopjiem pirms desmit gadiem sastaptiem kaukāza reģionā, bet ne tik ļoti izturami, lai mēs izzīstu no pirksta, ka manas ainas bija tās dievīgākās un es tad arī biju kandalos sasiets un neko nevarēja padarīt, jo uz mani skatījās pikaso pirksti acis izbolītās vērās manī, kad es katru reizi pārlauzu sveci uz pagrieziena. |
|
who will go into depression and wont become comagedons bezrocis razners bija tāds viens rakstnieks, kas ar auklu mani apsēja un deva rokās paturēt kolātei. |
|
a kas jums lūdzu ieteica manu dzērienu vai dzēlienu ieteica, vai nemirstamo tūlītējo smaidu sniegā tulpēs un saulē, ja jau viņi ir smiekli viņiem ir zilonīši zeļonka kaprona zeķes ceļgalos ir uz jums pavērsti amorfi vārdi mēs jums ilkņus izvilksim no dūksnāja, varēsiet turpināt ceļu. |
|
man vairs nav tēvijas, es viņu atdevu rindiņām uz krekla deva rokas deva rotaļas saujas pļaukas spļauj seju tīra ar tīrītājiem laukā ainas neko nevajag no veikala tikai banti un sešas pakas kaku olu beidz raudāt lej laukā sarūgušu pienu lāsi pisi tasi sasiti pakausi duraks un niekalbis pa velti apkārt diedz un apkārt skaļš klusums tikai vējā plandi tu un tava bārda krīt uz nerviem prusakam. |
|
mēs sasildījām slimību garas rokas bija vajadzīgas garas piedurknes un stipra siksna, lai atņemtu godu pašam augstākajam sēžamajam neko nesita tikai padeva tālāk ziepes koka bļodā līdz bolījās ar aromaterapiju uz aproču pogām es taču nesitu zīdainim, viņam taču zobi izkrita paši no sevis. |
|
fotogrāfija nav saistīta ar kinemotogrāfu, kaut vai tāpēc, ka skolotāja ļena no brezenta klases kur viņai skola uzcēlusi celofāna telti kur vislaik garaiņi pielīp pie sienām ūdenslāšu formulārs aizpildās ar katru jaunu skaņu jūsu zēniskajās zekubiksēs un galatejas tantes bizēs es viņas saņēmu ar gumiju un piedāvāju banti viņas man izsita pamatu no kāju apakšas un teica, lai paceļu galvu a tur jau vesels lērums ar pūcēm sēdēja un skatījās te uz mani te pa malām te ne uz mani te uz tevi, bet tevis nebija, tad labi, tad uz tevi neskatījās, uz tavām brūcēm. |
|
vai tad es nesu mežģīnes? nu neesu taču, bija man vajadzība pēc stabilitātes, pēc garantētas uzvaras kaut niecīgās mikro pļaža skavas ar siekalu dūrieniem sānos un ūsu plūkāšanu zem letes guļ siļķe sasistiem sāniem nevar aiziet pēc čībām, lai izdzenātu čūskas tūlīt visas metīsies ūdenī un siļķei izdzers acis, tad tā neredzēs kur pa sāniem viņai uzklūp baigie tīģeri ar plikām galvām un slienainām iekšām tādām ka paņem vienu aknu un tāda kā uz svara kā nākas, bet ja papēta tuvāk tad nav nekāda raksta tur virsū var iestrādāt kažokā kā pogu vai kā smagumu piesiet pie kažoka lai zivis sēžas uzreiz tavā ķerrā un ved kopā ar āboliem uz taraspunktu skaldīt acu zīlītes mazos mežonīgos putnus pūcītes ar kraujai līdzīgiem zviedzēj-vārdiem, ka pat pustukša pudele izskatās kā uzaicinājums smieties par sev tuvāko. |
|
a kas no visiem nesējiem tikai tašiņa palika un viņa bija tāda kā atpakaļ atpalikusi kā iepakaļ pa pļauku pabraukājas un netiek atpakaļ uzkalniņā un viņu tur zaļu nodīrā ragaviņas vienas pašas atslīd atpakaļ un sāk kašķēties ar siļķēm ka tās virvīti mērcē gļotās it kā tās kādi atšķirtos no krāsainajām krāsām ko bundžās izmanto lai izmestu pa logu un trāpītu varavīksnei pa kājām nejau parastam gājējam tās kājas ir vajadzīgas, bet rokās strīpains krekls paveries tālāk arī uz vēdera strīpas un tur rokās viņš neredzamu spaini liela tilpuma baļļu un brēc ka viņam nedod maģisko zilbi ko uzturēt sakaru ar ko doties kosmiskā pastaigā pa piesnigušo kosmosu un pie kosmonautiem nonākot teikt ka viņu kosmiskā stacija ir baigā drāts. |
|
nu, vajadzētu nosinhronizēt |
|
Esmu diezgan muskuljots veeliinais citrons. |
|
Man nav svariigas kaapostu kjeedes, izgaismojiet! |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |