|
atbraucu no Hāgas un banāns garšo pēc zivs. to viņš deva zilonim apostīt un zilonis pa antenu gongresam Antoņīnam pavēstīja paskaidroja apdarīja mazos darbus un aizgāja ar govi ganībās dzindzināt zvanu kā būtu no Straumēniem izdomājis, ka tagad tas būs kaut kas īpašs, bet nejau mēs viņam to atgādinājām, es personīgi vispār neko nedomāju, nedaru, nerunāju es kā būtu nebūtība, jāieēd banāns bet tā jau nu man arī noticēja, neko nenoticēja, saklāja galdu un gultu un iedeva līdzi portfelī un tagad es ēdu banānu ar sviestu un dziedu par putniem kāda uzdrīkstēšanās visiem jau ar rakariem un rakstiem ar dziļiem alus urbumiem mēs bijām vēlīgi pret jums mums attiecībā uz pardon mēs ielavījāmies, mums nebija ko teikt, jā, mēs klusējām klausulē kusām uz stīgām mums bija vairākas rūmes uz ligzdām saspraustas un mēs iznomājām stingri nospraustas ligzdas neko nevainojām mēs bijām darītājtauta darījām kaunu sev un citiem, jo mūsu cūkkopji ir apgarotāki par aitkopjiem pirms desmit gadiem sastaptiem kaukāza reģionā, bet ne tik ļoti izturami, lai mēs izzīstu no pirksta, ka manas ainas bija tās dievīgākās un es tad arī biju kandalos sasiets un neko nevarēja padarīt, jo uz mani skatījās pikaso pirksti acis izbolītās vērās manī, kad es katru reizi pārlauzu sveci uz pagrieziena. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
