|
Gāju līcī, kas tieši pretī katedrālei un apsēdos turpat, kur nebija kur apsēsties. Es saku viņam, ka laiks ir diegs, ka liegi skatoties stiklos var apvērsumu pavērst pret sevi, var apstāties gājumā un lieki nedomājot palikt kā kapracis. Kā kaparā kaltais tētiņš uz bastīlijas sienām kaut kādu druku atstājis. Es viņam iebukņīju sānā, saku, lai apstājas, lai man parāda, kā mājas būvē. Šis ir gatavs trādirīdis, tarantuls un apoloģēts, bet tomēr apstājas un sāks tagad rādīt, kā taisa mājas no māla un skrūvēm. Es atplešu muti un tur birstalas salien un sniegpārslas ar mugursomām. Es apstājos savā gājumā, kā pirms manis to darīja korintieši un lādēju ārā visu savu bagāžu kā būtu saaukstējies, bet tai pat laikā man pietrūkst dažas skrūves, ko iekapsulēt kolonnā un nedienām noglabāt mantu krāterī, jo tas bija man piesiets kā dzirksteļu šķīlējs un man arī kabatas tādas pasmagas kā Araratā tikko būtu tēju dzēris. |
|
Spāņu gvardē bija vecis. Kad viņš savācās un pieauga, viņš pastiepās pēc papīra ar pēdējo spēku attaisīja kokakolas bundžu un pudelē palaida zivi, ar pēdējiem spēkiem viņš siena gubu uzvēla plecos ar dakšām atsperdamies lēkāja nesās pār lauku, lai ievilktu vienu strīpu starp acīm pierē svītru vertigo naktsmieram un viduvējai slavai. Augšpēdus viņš sniedzās pēc līknes pēc pēdējā sīrupa piliena ar pēdējo spēku viņš saplacināja bumbu un atgāja garaiņos gaiņāties, ar pēdējo spēku nobeidza līgumu izgāja ielā kārties grabuļiem karināties. |
|
Sasniegt ekstāzi vismaz vienreiz dienā, vērojot savas domas vai to, ko Edžus sauktu par sidrabiņu, atvainojoties par pāridarījumu. Kā teiktu Edžus, es neesmu nekāds kropls, es nāku no kalnaina reģiona, no mežu zemes, no apvidus, kur puikiem ir stipri stilbi un kur tie medī mežā zemenes, citas ogas. Mēs bijām leģions, tāda kā vienība, mežos rēcām kā zvēri, cik smieklīgi mums likās šis - no sākuma viņš bija glāzes dibens un tad glāzi piepildošā šķidruma augšējais slānis, pacēlies sirds aritmijas skolnieks un aizstāvis, visu vājo velkātājs kā drēbes to sudrabiņu izsijāja pār skropstām, pār matu šķipsnām, tā apgrieza, nolika plauktiņā, ap stūri nolika, ko vējš aizpūta, kaķītim trepēs sapiņķerēja.
Neko, itāļu kaimiņš ies uz veikalu pēc muskuļu smēres un pārsējiem. Viņam pa nakti pielavījās zivs un snaikstījās gar kājām, tikai viņš to vēl nezina, varbūt nekad neuzzinās, lai gan viņam kā itālim pienākas daļa erudīcijas un intuīcijas, tā ka bezcerīgs viņš nav, kamēr istaba stāvēs tukša, viņš padzīvos pie poļu kaimiņa.
Kuram ir zābaki, jo viņš strādā par dārznieku. |
|
Mani lieca ar strutiņu, ar tievu drātiņu, pat ar aroniju trubiņu. Es kliedzu sāļi, kliedzu apvaldīti, grimu gremdē, ap trīspunktnieku paklupu, savācu savus liveriņus, lentu izdzēsu ar magnija sulfātu, nekad nebiju tik līks bijis, vajag taču izdabāt klaburčūsku ģitārām, dūdām, ko tuksnesī pūš nomadi, bet es tik rīta kafiju sev leju uz galvas un stāvu pie izlietnes, lai nav tālu jāskrien, kad aizdegsies vaigi. |
|
|