Sasniegt ekstāzi vismaz vienreiz dienā, vērojot savas domas vai to, ko Edžus sauktu par sidrabiņu, atvainojoties par pāridarījumu. Kā teiktu Edžus, es neesmu nekāds kropls, es nāku no kalnaina reģiona, no mežu zemes, no apvidus, kur puikiem ir stipri stilbi un kur tie medī mežā zemenes, citas ogas. Mēs bijām leģions, tāda kā vienība, mežos rēcām kā zvēri, cik smieklīgi mums likās šis - no sākuma viņš bija glāzes dibens un tad glāzi piepildošā šķidruma augšējais slānis, pacēlies sirds aritmijas skolnieks un aizstāvis, visu vājo velkātājs kā drēbes to sudrabiņu izsijāja pār skropstām, pār matu šķipsnām, tā apgrieza, nolika plauktiņā, ap stūri nolika, ko vējš aizpūta, kaķītim trepēs sapiņķerēja.
Neko, itāļu kaimiņš ies uz veikalu pēc muskuļu smēres un pārsējiem. Viņam pa nakti pielavījās zivs un snaikstījās gar kājām, tikai viņš to vēl nezina, varbūt nekad neuzzinās, lai gan viņam kā itālim pienākas daļa erudīcijas un intuīcijas, tā ka bezcerīgs viņš nav, kamēr istaba stāvēs tukša, viņš padzīvos pie poļu kaimiņa.
Kuram ir zābaki, jo viņš strādā par dārznieku. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
