Viena lapa - Post a comment

Gāju līcī, kas tieši pretī katedrālei un apsēdos turpat, kur nebija kur apsēsties. Es saku viņam, ka laiks ir diegs, ka liegi skatoties stiklos var apvērsumu pavērst pret sevi, var apstāties gājumā un lieki nedomājot palikt kā kapracis. Kā kaparā kaltais tētiņš uz bastīlijas sienām kaut kādu druku atstājis. Es viņam iebukņīju sānā, saku, lai apstājas, lai man parāda, kā mājas būvē. Šis ir gatavs trādirīdis, tarantuls un apoloģēts, bet tomēr apstājas un sāks tagad rādīt, kā taisa mājas no māla un skrūvēm. Es atplešu muti un tur birstalas salien un sniegpārslas ar mugursomām. Es apstājos savā gājumā, kā pirms manis to darīja korintieši un lādēju ārā visu savu bagāžu kā būtu saaukstējies, bet tai pat laikā man pietrūkst dažas skrūves, ko iekapsulēt kolonnā un nedienām noglabāt mantu krāterī, jo tas bija man piesiets kā dzirksteļu šķīlējs un man arī kabatas tādas pasmagas kā Araratā tikko būtu tēju dzēris.