|
Mani lieca ar strutiņu, ar tievu drātiņu, pat ar aroniju trubiņu. Es kliedzu sāļi, kliedzu apvaldīti, grimu gremdē, ap trīspunktnieku paklupu, savācu savus liveriņus, lentu izdzēsu ar magnija sulfātu, nekad nebiju tik līks bijis, vajag taču izdabāt klaburčūsku ģitārām, dūdām, ko tuksnesī pūš nomadi, bet es tik rīta kafiju sev leju uz galvas un stāvu pie izlietnes, lai nav tālu jāskrien, kad aizdegsies vaigi. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
