|
viņiem jau arī nebija valodas, jāpiezīmē, par piemēru pateica skaistus vārdus un tūlīt pat atkal atkrita desertā. es pienesu jēra gaļu un pāršķeļu to ar papēdi izbirst mazi bērni skraida apkārt skatās mammām zem svārkiem tur vesels bars oratoru skraida perversā smieklā lasa no zemes ogas un bāž mutē. es saku, kur tu dabūji rētu uz kreisā vaiga, vai kāds ar karstu pannu iezvēla nevēlamos toņos? es biju gatavs to visu atdarīt ar to pašu skaistumu, ko es tev biju dāvājis un tagad man bija šādas skaistas avotu ūdeņos mazgātas. viņš pienāca tuvu klāt un latgaliski dzērumā stāstīja par būtību. grauzdams sēklas ar aumaļu aiz auss ieskrējies kā tērēts turbīnas logotips. es ierosinu visus naudīgos un tos, kas mani pārbauda kā tērpušos laukstrādnieku es biju atbrīvots pret gribu un sastingu sejas krāsainajās bižutērijās, bet nē jau. skaisti tas pavadīja manas pravieša prātulas un es biju gaņģī aizņemts, cik man pietika rocības.
argumentāciju, kungi. raudzījos kā stalaktīti uzbruka sētnieka dēlam ar suni. es skatos, kā tas atgadās manis paša asarās. skaisti snieg uz manas takas skeletoni bieži kasās grauž sev kaulus kokā karās pakārušies apkakājas. nebiju redzējis kā šāda veida līkumotāji būtu dzēluši manos padebešos, jo no visiem iespējamajiem dzestrumiem man bija gadījušies tikai divi un tie paši skaisti iepakoti stāvēja apdzērušies, lai nelīkumotu tikai šeit, bet izmisumā atrastos arī pagrīdē, tādēļ saku, ka gribētu jūs iekonservēt vēl dažos pažobeles stādos un grauztu jūsu stāvu tikai skaistākajos mirkļos.
~
tomēr atspoguļojies es sapratu kārtības dedzinošo garšu. es nebiju vēl kārtībā sastnidzis, kad murmanska ieradās manā skolā un uzbruka zemnīcai. tai bija sarkani ķieģeļi un tā uzvedās uzvedībā. drosme mūs tomēr pazemoja un mēs izkritāmies skaistumā, skeletos, mūs uzņēma starptautiskā skeletā, uzņēmumā, debilitātē, tā uzplauka, mūs mocīja un kodīja, līdz dramaturgs uzmeta un skaidrs bija dienvidus, bet nejauks rietums, gan jau mūs vēl uzmetīs un mēs saldēsim sevi sniegā pie sievām uz rudeni būs dienas garākas ar kājām pa priekšu mūs metīs grāvī zemes nīderlandes uzplaukušajā burkānu jūrā. to atspoguļos skandālisti uz metāla sēdētāji skandālisti un viņu rietumu draugi ar piranjām saujā. |
|
labi, mūs nosprostoja, bet garumā mēs palikām tādi paši. kā nebūt kāram, kad kārdina ar bentliju un šugar beibes nēsā krelles līdz pīpī smaržas ar burkānu lakstiem nesas cauri kārajiem izgriezumiem bet tad pēkšņi apstājas kā šugar ross būtu iznācis podiumā ar želejainiem matiem un pasniegtu mums cisternu beigtu pancku. nujau mēs arī tādi kraukšķīgi izdemolējam sarkanarmijas mītnes un beidzot uzliesmojam kā pārtikušas cūkas, jo mums nebija nekas tāds krietns darāms, kad no mūsu apvidus apstājās nāves ēna un gribēja spulgoties kārnajā grāvī. biruta atmeta ar roku, ka nebūs jau pirmā reize, kopš viņas dārgais pārnācis mājās lauztu kaulu smieklos līkdams un minēdams melodiju krata tupošo skandināvu. |
|
pieteicos uz redaktora amatu zemūdenē. būtībā šādi tādi pienākumi. pārsvarā un lielākā daļa svara uz turbīnu kambari, bet tur pilna telpa apkalpojošā pē. nu tad draudzīi sadzērām lēnu kafiju garlībs arī iestērķelēja un apņēmās mūs aptumšot. gribēju jau uzprasīties uz nepatikšanām, kad manā klātbūtnē atskanēja draudi un es biju sārts aiz vaigiem, bet nometis savu apmetni grīdas dēļos patvēries no kramplaužiem izsitu logu durvis samalu putraimos un prom uz baznīcu kur man sentēvs lika uzsist sev zilu aci lai izskatās pēc kramplaužiem, ka esot ielauzušies un skipiteri un svēto vīnu salējuši šim ausīs ar svēto maizi aizlikuši logus ciet un ņēmušies skvāterot ka tā dara plānprātiņi bija dzirdēts, bet tad atkal no otras puses tiramisū maiznīcā es un mani draugi ar stipriem bicepsiem kā katoļu maize un man bija arī tādas gribas paliekas, ka iestīvējos kilograma apjomā un sētmalā izlikos par bocmani, nekas nenotika, nemainījās, tika pašsuģestīvā veidā spēju saskatīt skaistumu un uzrakstīju par to apokrifisku pampfletu ko tūlīt pat sakošļāju un pārstrādātā veidā izbaroju kaķiem kas ņaudēja trinās gara kājām un apčurāja kaimiņu šoferi tas tērgādams nesās pakaļ mūsu aumaļām un paklupa ap telefona vadu izvēma pāris dučus saldkaislu konfekšu un atstāja šo pasauli jo bija pārāk pārbijies. |
|
pāridarītājs ludis novilka visrssvārkus satina brezentā izceptās nāsis. būsi pie mums nācis ar ananāsu cienastā, bet mēs no jūsu stiprajām skavām izvdinājām secinājām skaidrs, ka skumbrija dārga, bet mēs vēlētos uz jums apsēsties, lai skaldnis tīrradnis kā svētais tēvs uz sava kristāla kupola nosēžas kā vārna pietupstas kā zeks un ar savu kārno prātu pirkstu durtu sirdī tev, dvd. |
|
|