|
viens nemiers pie dzīves skar raizes, ka neatliks vietas starp mirušajiem |
|
papīra smoļnijs. bārda no sniega. dokumentu skavotājs elektro zilā krāsā un lokans kā kukaiņi. kūpa gari sērkociņi. bastejkalnam čūsku trepītes. spieķis, kas nāk pie deguna un šķiļ ārā monētas un cepurītes. bojas un papiruss savilkts pār skvēru. jo augstāk iet mājas, jo šaurākas kļūst, jo vairāk līdzīgas cilvēka galvai. nervi skraida pa elektroniem kā lietus lāšu raisīti koncentriski apļi ūdenī, sarkani. rumpja vietā šūpuļkrēsls. vaigu kauli veikli zirgi, uguns astes, krūtīs centrs. mana piramīda ir paplestas kājas. neregulāras formas nimbs. skatiens, kas pusi ceļa veic pa pazemi. betonētājs, kas savai laivai priekšā pieskrūvējis manuālo gaļasmašīnu un izmanto to savos izbraucienos pa pilsētas kanālu. atskrēja dzīvība kā mazi kucēni. dāmām no cepurēm sāk karāties bambusa spieķi, delveri tos tver un mežģīnēm aizsegušies dedzina sēru vītoliem skaras. šķērsām visiem tiltiem iet vilciens. saldējuma klēpis, tikai nes pie mutes. augšējos stāvos sadegtas visas gaismas, apakša smagnēja. vadi aizkabināti aiz auss. no vīna paliek baltas ūsas. nedodiet tetovēt muguru, labāk aizsedzieties gleznošanas darbnīcās. kodiet paletē un krūšturī, sakiet, ka zobi nav sarkani ar asinīm. pēkšņi zem kājām ir astoņi riteņi. griežas un neļauj nožauties. turiet mani aiz somas, es raušos, cik mati atļaus. |
|
spēlē bambusu pie priedes. skolas zeķes līdz celim, sasaluši āboli. skatīties āliņģī pār krauju. stādīt burkānus iztukšotās naftas atradnēs. no modes izgājušas rotas pārkausē policijas izkārtnēs. tumšās guļbaļķu būdās siens uz grīdas un sols. torte tik pat liela kā pundurītis. kaklarota meitiņai, turēt sunīti pie pagalēm. |
|
vēlu vakarā no zvanutorņa nometa masīvu ķēdi, tā aizstiepās atpakaļ uz torni un atstāja asfaltā nagu pēdas. skolotāj, viņš man ieknieba. iznāk no šķūņa kūts saimniece zobus sakodusi, sīc caur zobiem - tā, bezgala jauki, bērni bez uzraudzības. liek katram priekšautā salasīt ābolus nostāties ornamentāli ap aku un kliegt, bet pēc kārtas. falsetā, bromā un diahlorīdā, tagad tu, pēterīt, saņem kulaciņus rokā, gārdz resno ābolu ārā kā izpūtējā iebāztu kartupeli, sper laukā, šauj, linča tiesās novājināti organismi, salvetes saēdušies, spļauj uz šķīvja malas, asaku konglomerāti. sakārtoju mēteli, savelku šalli kaut kā nebūt, klepus nerimstas, uzlaižu līmi uz mēles, skudras un sliekas sarosās. fuj, kāda jums nekārtīga atvilktne, būsiet parādā par trim zīmuļiem vairāk. narcises naktslampiņa, sargs grabina šķīvjus. iespiestās emblēmas, citronu vainagi, māsīca teica, ka rīt izvilks no auss zobupastas striķi. es viņai teicu, lai nejokojas, pārsprāgu kā tomāts no smiekliem, viņa to tiešām izdarīja. paņēma citroniņu aiz rokas un aizveda aiz skolas rādīt, kā čurā. |
|
melnu rožu vitrāžas, cauri skatās zirgs. tam zirgam pakavi un mugursoma, tajā zāles klaips un flomasteru uzgaļi. brienu sienā līdz viduklim, palagi samirkuši ložņā gar logiem, met nost to mitro deķi, rausos uz laktas, rausies pie zosīm. gāja vējš pa iebraucamo ceļu akas grodus aprāvis, sasēja mazdārziņu un atstāja uz nakti brēkt auklei rokās. paipalu olas starp zariem nemana, izvelk stobru un grumbuļu cepetim liek lekt līdz vitrāžai paraudzīties, kā iet priesterim pieliekamā ieslēgtam. uz duvīm jūras viļņi, kalnu ainavas, zilskābes romantika, šiks un gāzmaska pret odiem. |
|
|