|
vēlu vakarā no zvanutorņa nometa masīvu ķēdi, tā aizstiepās atpakaļ uz torni un atstāja asfaltā nagu pēdas. skolotāj, viņš man ieknieba. iznāk no šķūņa kūts saimniece zobus sakodusi, sīc caur zobiem - tā, bezgala jauki, bērni bez uzraudzības. liek katram priekšautā salasīt ābolus nostāties ornamentāli ap aku un kliegt, bet pēc kārtas. falsetā, bromā un diahlorīdā, tagad tu, pēterīt, saņem kulaciņus rokā, gārdz resno ābolu ārā kā izpūtējā iebāztu kartupeli, sper laukā, šauj, linča tiesās novājināti organismi, salvetes saēdušies, spļauj uz šķīvja malas, asaku konglomerāti. sakārtoju mēteli, savelku šalli kaut kā nebūt, klepus nerimstas, uzlaižu līmi uz mēles, skudras un sliekas sarosās. fuj, kāda jums nekārtīga atvilktne, būsiet parādā par trim zīmuļiem vairāk. narcises naktslampiņa, sargs grabina šķīvjus. iespiestās emblēmas, citronu vainagi, māsīca teica, ka rīt izvilks no auss zobupastas striķi. es viņai teicu, lai nejokojas, pārsprāgu kā tomāts no smiekliem, viņa to tiešām izdarīja. paņēma citroniņu aiz rokas un aizveda aiz skolas rādīt, kā čurā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
