|
nevīža salasa spalvas un apber ar tām Alvi, uzpīpē, smalkā malkā papīra stalažās papīra tabaku sajutis uz rokas uz mēles liek man darīt kaut ko līdzīgu aizdedzina cigareti dzēš cigareti ar cigoriņu kafiju ar amonjaku un kaut kādu pārskābi. skaties! pats ar elpu duļķus dzina mani nedod sev par kungu. izvelc no sākuma ārā un tad ievelc dziļāk,
citādāk visi redz, ka tu dari tā, kā es tev likšu, kad tu no manis trīcēsi bailēs. raugās jau vairākas acis, gavilē, steigšus jautā, vai es biju tas no smiltīm, vai redzēju, kā viņi smaidīja. Alvis krata galvu, tas neesot bijis viņš, smaida. viņa smaidā var redzēt viņu, šo velna izdzimumu, visu vienos kodumos ar smēķi zobos un pakausī dzestrums. laid viņu vaļā, viņa ir mana
māsa, mana Inga. patiešām, mēs viņu tūlīt atlaidīsim, viņa tūlīt būs gatava, pārvarēs neprātu un robežas mums dāvās svētu garu posmu pa posmam līdzīgi kā atnāca Alvis raustot elpu un dibenplānā dibinot grupu kaļot plānus un grupā elpojot garaiņus no tā laika no tās telpas, kurā plāns galdiņš bija strūklakas vietā. smeldz. ievelc vēl. viņš piever acis, viņa tās aizver līdz galam vizuālie
dūmeņi mūs savienos ar Alvja māsu un mums acis ātri sasarks sūrstēs un tad jau tas nāks, Alvis ar savu māsu pie rokas apaukstējies saldējumu saēdies nekad vairs neēdīs, mikls tāds mīksts, skaties, lai pielūko - dūmi divreiz nedomā, mēli nokodīsi sapratīsi ka jāpielūko pie katra teikuma, kad aiztiec tevi tad katrs aiztiek sevi tik ilgi, cik var izturēt. bet
|
mēs no izolatora mums drīkst, nē, nedrīkst, Alvis teica, ka nedrīkst, ka jāklepo līdz nākamai dienai, kad viņš ieraus sevī visu leti un sapratīs, ka smēķējis aiz ieraduma. tūliņ atnāks kumeliņš, sniegs roku stāvoklī, Inga paņems to visā pilnībā solīs savas kapitāla daļas, tu teiksi, tas man? velc mani līdzi izdaries ar mani kā ar rīksti.
man pašam brunči plati un motokrosā labi iet no rokas rokā, labi iet, klusumā vislabāk. sākšu rauties kalnā augšā visa roka sarkana no mutes kaktiņa ar lūpu krāsu žņaugšu dārgus akmeņus ar dūmiem veltīgi tos pūtīs gaisā un kad visas pilsētvides apdedzināts Suvorovs zirgā kāpis grūti pūtīs nespēs vairs noturēt pirkstos Alvja trijzaru galvu, viņam tiks atņemti spēki un atlikums
starp īkšķi un kvadrātiņu būs kā nagu iekavas gaiļiem ko sasūkt nāsīs kā pēdējo no Ingām. mēs viņu vispār nespējām izsekot, labi ieredzējām, bet beigās bija tādi kā jēli smiekliņi, mēs dusmojāmies uz Alvi, bāzām viņam rīklē raugu, bet tas tikai saka - rūkts rūkts. tas nekas, kad Inga jutīs ka pietiek, tad mēs kaut ko darīsim, pagaidām grūti saprast, vai tas ir savādi vai no jauna
iedibināts izgudrojums pasaulē, kur nav māņu, bet spēlē tikai stīgu instrumenti. vispār bezgalīgi tālu aizgājuši, visas krāsas strīpā salikuši, vibrē un viļņojas nepaklausīgi arī. tiešām būšu noteicis pārāk bargus raidviļņus īsviļņus samazināt un garos nolikt par brīdinājumu, lai es viņus te nekad vairs neredzētu.
|
|
|
saprotams, tas radīja dažādus lidošanas instrumentus. uz zemes palika atlikušais spēks, un nebija iespējams atturēties no miglainā lidojuma, no skata pa logu visas būtnes bija nākušas pasaulē ar mākoņiem ap zābakiem. mēs viņus strīpās ar Alvi kopā un resno galu pa priekšu, mēs viņu satiksim, teiksim, ka tomēr mēs ar Alvi nebijām labs pāris. turpat līdzās mēs dzirdējām, ka Alvis mani sauc. es jau dzirdu, dzirdu, sens tas stāsts, tusnīju augšā pa kāpnēm un man atņem divus. dodu pretī, kur jāiet? metu ar nevarības kalngalu un esmu jau uzspurdzis izplatījumā, kad trakums mani sasniedz kā ragana un ledus bija diezgan drūzmīgs, bravūrīgs arī. tūlīt jau es viņus sastapšu un runāšu klausulē. būs jau arī pret ko atjēgties, kad tūliņ nosēdīsies balss. bija gluži divas nesaskaņas, kad pacēlāmies, bet viena balss tomēr teica, ka neskan. atpūtāmies un atpūtas krēslā likām kājas. Alvis saka, ka viss viņa paša debesīs, viss kopumā esot labi un klusums visapkārt. sāku vizualizēt nebūtību, skatos, kāds laiks ārā, kas darās vismazākajās izmaiņās, cik ilgi un cik šūpošanās ietekmētie būtu gatavi atlaist. tumšs jau nemērā, bet mazliet jau nomērīt vajag. beidzot, visa tumsa tāds kā mīksts kamols, lavīna pa veļas striķi gāžas tieši virsū. uzraušu sev virsū aplīti, lai pasargātos, bet viņa saka, ka ieradusies ar mani parunāt, ka aprīs mani, ja nelikšu viņas naktij makstī grabēt kā naktstaurenim cukura masā. bija jau dzirdēts, ka uz pannas varot darīt brīnumus, kliedz. ar cigaretēm arī biji sarunājis, painteresējos, bet viņa ir tvirta, viņas rokas stiepjas līdz puspalodzei un stipra arī diezgan. bez gala, bez malas, atpakaļ uz zemes vairs nē. es viņu redzēju tv, viņa bija bieza un visapkārt purvs. cieši sažņaugtas strutas ap lūpām pirkstu nospiedumi, pušumi, vaļā nelaiž. vairs tā ilgāk nevarēs, pazudīs. taču visapkārt tikai krūšturi krēslā un viņa man atkal sažņaudz vēderu. es tevi ielikšu uzvalkā, piegriezīšu pēc gaismas un Alvis būs tepat. mēs reizē būsim līgava un Inga, mums griezīsies gar acīm griķi un viņa piekodinās, lai nenoreibstam, tad būs slikti, būs iespēja krēsla atzveltnē patverties, spēkus sakopot, ņemt visu atpakaļ, rausties pēc visa varenā. tā mēs turpināt steigā nevarēsim, meklēsim zobupastu un tiklīdz atradīsim spēji mainīsimies, durvis paspruks vaļā un būs diezgan riskanti skatīties, tādēļ mēs dziļi pietupsim un paliksim tur ilgi pēc tasītēm lūkosim būsim tādi kā tironozauri Fontrīra filmā fountain palace vai kas tur bija ar tiem trīstaustiņu instrumentiem dzīsies pakaļ kamēr paklups ap lieveni, kur Alvis gulēs acīm vaļā, izskatīsies vēl tuvāks esam, kā ar prusakiem apradis pusvienpadsmitos viņam piezvanīsim uz viņa bālgano dzīvokli, bet beigtie lāči sataisīs tādas acis būs drošs lidojums uz augšu, bet svētnīcā līdz ar to iestāsies cita diena, cigarešu diena kā nos stikla.
|
|
|