|
 |
|
ja biji sliņķis, tev nāksies atbildēt. arī viņiem būs jāatbild. arī Karlai. viņa to zina vislabāk, bet nekad neatzīsies. viņai pašai tiek vislielākais slogs. tas gan tāpēc, ka galvā tā ir iekārtots, gan atkarībā no dzīvā svara. Alvi, Alvi, turi manu roku, es nezinu, kā noiet taisni, bet tu esi gudrs, tev nav ne vismazāko šaubu. kad es šaubos, es kādam pajautāju, uzticos, tas manas šaubas kliedē vai arī nē. ja esmu dziļi pieķērusies, nekad nerunāju par slimībām. tikai dažkārt izsakos, ka
gribētu izkļūt ārā, bet bieži esmu kautrīga. tu vari man neticēt, bet es gribētu kaut tā būtu. vai tad tā nav? ik reizi, kad tu mani nāc apraudzīt, es atraisos un man kā kunkulis no muguras noveļas uz veselu mēnesi. piemēram, tagad esmu atraisīta, bet tu to nenovērtē. kad toreiz sēdējām lidmašīnā, mēs abi atradāmies dīvainā stāvoklī. lidojums varēja sākties, bet mums nebija par ko runāt. vai tu to nosauktu par mūžīgu ieslīgšanu vispārinājumos? es tevi paņemtu līdzi, bet man ir svarīgi zināt, ka esmu tev saprotama. runa ir
|
par atslīgšanu un neraizēšanos. vai tev jau ir gana? es patiešām vēlētos tev kaut ko pastāstīt. gribētu, lai tu mani saproti bez pienākuma, lai ļaujies man ik dienu, ļaujies šai trakajai spēlei. kad bijām mazliet tuvāk galamērķim, pienāca tā diena, pēc kuras ļaudis vairs nav maināmi. pie manis pienāca Karla, lai atklātu savu sirdi un pastāstītu par savas māsas elastīgajām kājām. viņa esot nopirkusi uzvalku Alvim, lai tas neizskatītos pēc liekšķera, bet vidējā atzīme neesot pacēlusies. viņam esot
bijusi padomā ieruna par māti, ka tā visas šīs dienas esot Alvim jutusi līdzi, bet neesot jaudājusi mainīt savu izskatu. tā esot bijusi pirmā diena, kad viņam sagādātas ciešanas. tas pat neesot īsti vārdos izsakāms, bet kāds esot izlocījies un palicis viens pats. tāds arī laidies, kur kājas nes, kur nu pagadīsies pirmās kāzas. parasti tēvs sāk ar to, ka apjautājas par svarīgākajiem notikumiem, bet šoreiz esot bijusi cita kārtība. tā esot bijusi tēva kārtība.
|
|
|
bija norunāts visai precīzi, klusums nostumts malā, bet pats pirmais ieradies stingumā un blenzis uz tīģeriem. Alvis, uz to skatoties, kodis īkšķos, līdz pārradies mājās kā tīrradnis. tēvs uzreiz klāt un tēlo spējo džentelmeni, plati smaida un spodrina augšzobus. mani neviens nemana, jaunas meitenes spiegdamas paskrien garām, gaisā viena vienīga jautrība. grāmatu plaukti arī prieku pilni. ko tikai pacel, viss tik necaurredzams un kluss. kā toreiz, kad atskatījos uz viņu, aizejot tālumā. arvien
paliek tumšs, ik dienas. katra palaistā iespēja dara Alvim tumsu vēl necaurejamāku. viss notiek šajā brīdī. visi parādi tiek atdoti, tiek vesti rēķini par brīvajām iespējām. ļaujies psihiskiem traucējumiem lidojuma laikā. mokies no slāpēm. ik reizi ieslīgsti pārdzīvojumos, kad te pēkšņi sauciens no tālienes. visi sanāk kopā. vai kādam kaut kas trūkst? vai varam kā pakalpot? kā nojaušu, šis ir pēdējais brīdis. jāpošas un jādodas ceļā. es laikam došos uz Ņujorku, tur cukini ir īpaši garšīgi, tur dāvanas iesaiņo Karlas papīrā. var stundām stāvēt pie spoguļa
|
un redzēt tur Alvi. kad nav ko darīt, var stāvēt kaktā, var liegties, ka nav ko darīt. bet tiklīdz ienāc, lai saņemtos, tā paveras jaunas iespējas. es esmu par iespējām! viņš deklarē. viņs ir veģetārietis un saģērbies tā, lai radītu izbrīnu. es no šejienes prom nebraukšu. jūs man varēsiet stāstīt, kas noticis, bet man no tā būs pretīgi. es savas dienas pavadīšu pie gultas, kad Alvis būs slims. manis dēļ notiks gadījumi. visi apjuks, bet es zināšu iemeslu. es rūpīgi ieklausīšos un teikšu, lai viņš ir prātīgs,
lai pienāk klāt ar mēru, lai mani apķer. nē, viņš teiks. tas mani saviļņos. es pieliekšu galvu un nopūtīšos. mēs būsim izkļuvuši no krīzes. būs ko pavēstīt mātei. kas tur ir? viņa jautās. tas esmu es, es esmu slims, ielaidiet. māte steigšus atslēgs durvis un pielieksies manā priekšā. viņa izskatīsies paēdusi, izskatīsies labi. man patīk tava galva, es viņai teikšu. tas pāries, viņa taisnosies. tagad sēdi. es mēģināšu sēdēt taisni, mēģināšu turēt sev priekšā grāmatu, bet kaut kur sirdī man kustēsies labie laiki. es no šejienes prom nebraukšu.
|
|
|
ej tu nost! šajā dispanserā es pirmo reizi ieraudzīju cilvēkus. pirmo reizi sajutos es pats. turpmāk iešu cilvēkos, es zināšu, kā to darīt. viss būs sanācis pēc plāna, māte mani pa lāgiem nēsās apkārt un apskaus. vai es tev neteicu, ka tā bija arī agrāk? es apjūku. tajā pašā minūtē pie manis pienāk nervozs pensionārs un groza galvu. tas ir mans tēvs. nu ko tev vajag? man neko nevajag, tāpēc arī tev neko nevajag, tā Alvim šķiet, bet viņš jūt sarūgtinājumu. vajadzēja šādi sagadīties, tagad es visiem patikšu, bet mans tēvs būs ērms. ej ieberzies, es
pabāžu galvu pa durvīm un saku, lai beidzot iet prom, lai aizvācas. Karla telefonā mēģina dabūt iekšā savu sajūtu, saka, ka tas ir tīrs ziedojums viņam. kam, man? Alvis māj ar galvu un atrodas mājās kopā ar Ingu. nu, stāsti! sākšu ar to, ka tu man iedevi neatņemamu laiku, bet es to pazaudēju. tagad bēdājies! tu man patiki, kad atbrauci atpakaļ, bet tagad bai-bai. Alvis pakrīt un pakrūtē jūt zābaku. tas būs bijis uzbrukums manai nevainībai. vai
|
man atkal neiet? šaubos kādu brīdi, tad mana balss kļūst dziļāka. ar iztaisnotu muguru - jāiet! atraduši arī krēslu baseina malā. taisni vai jāsmejas. par mums jau viss kontinents uzjautrinās, bet viņš izliekas nemanām, izliekas, ka nenojauš, kas sekos. es dzirdēju, ka Karla tev atkal ir zvanījusi mirklī, kad biju ar tevi tuva. vai zināji, ka mana pamāte ir aizbraukusi uz ārzemēm? tā viņai vajag, Inga iesmejas, man jau sen bija nojauta, ka tam jānotiek. vai tu teici, ka gribēji izskatīties smuka, ka gribēji sapucēties? tev būs jānāk pie manis, es
tev pavēlēšu. vai es tev arī varēšu pavēlēt? par to mēs vienosimies. tagad sēdies un klausies. es klausīšos pretī, un mēs sacentīsimies, kurš pirmais sadzirdēs. saproti pats, es tev nelieku darīt neko pretdabīgu. ja pēkšņi istabā ienāks Alvis, mēs viņu apsmiesim un apmētāsim ar aldara pudelēm. mēs to darīsim no tīras sirds, un mums risināsies sarunas. mēs domāsim, un par mums priecāsies. viss labākais notiek pakāpeniski.
|
|
|
nevarēsiet jau arī nemaz noturēt. viss būs jāpatur prātā. nezāles būs jāravē, gulēt ejot. būs jābūt stipriem un pilnīgiem, jauniem un jādārdina skaļāk par iepriekšējo. būs jāsasaucas pāri jumtiem, būs jāpazīst sevi, būs jāzina, ko darīsiet nākamajā mirklī. jāklusē būs jums, mēs būsim tagad. mūsu prātos būs Inga, otrreiz. saki, vai biji pārliecināts,
ka tēvs tevi apciemos? vai biji palicis viens no pēdējiem? es tevi kaut kur esmu redzējis, tavi jociņi liek man izvairīties, liek man just Alvi pretēji viņa gribai. ja es vēlētos, varētu droši tevi nosaukt par draņķi. katrā brīdī, kurā tu par mani aizdomājies, man raisās smaids. es noburkšķu un nozūdu sapņos. mana roka glāsta spuldzīti. visapkārt tumsa, viena vienīga tumsa. bērniņi pamesti
novārtā, jodelējas. viņu ir daudz, kamēr beidzot es jūtos saviļņots un jūtu atzveltni sev aiz muguras. vai vēlies parunāt? es vēlētos tev kaut ko uzticēt. vai atceros mūsu lidojumu? ko gan citu. es biju dillēs, ellē, es biju visur, kur mani sūtīja darba darīšanās. ej ellē, man saka, un es dodos tevi pārliecināt, lai atlicini man mazliet laika aizsaulē. kādas šausmas man bija jādzird. es pa taisnu
|
līniju devos nezvēram rīklē, izrāvu tur visus dziedzerus beigās kļuvu spitālīgs. tādas manas dienas, tādas draņķīgas. līdz desmitiem rītā trakoju un tikai atkārtoju - jā, tā ir pareizi. pašsaprotami, pretēji gribētajam, uzspiests. nevēlos jūs sarūgtināt, bet mūsu kolēģi no Polinēzijas jūsu zināšanai piedāvā vēlmju sarakstu. jēga un tēzes,
viss vajadzīgais laimīgai dzīvošanai. nekādas jēgas, nekādas tēzes. visu atstāsim runāšanai, noslēgsim ar atslēgām, atrunām, vienmēr turpināsim no vietas, kur beidzas dziļā elpa. Inga ieklepojas, viņas krūtis sakustas, bet vaibsti mazliet notrīc vējā. es redzēju laivu lidojam. tā bija visa pasaule manu acu priekšā. es paliku kliba no smiekliem tā rezultātā, apaugu ar zāli un libido,
biju laimīga simts miljons gadus. es visu pasauli uzaru par šo lieko vārdu plūdumu, par Alvi, kurš bija patiess savās jūtās pret mani, apņēma mani par sievu un izlika aiz durvīm. tagad es karu veļu kādam citam. es mēģināšu, bet beigšu, tiklīdz viņš teiks - bikini. man pašai vairāk patīk ņemties ar zeķēm. vienīgi viņš nesaprot, zivs ir viņa mīļākā dzīvā radība. tagad arī es tā daru.
|
|
|
tāpēc es tevi arī nelasu, ka tev ir cieņa pret lasītāju, o, lasi mani lasītāji, es tev būšu uzticīgs. skaties, kā Jungs mani ir ieaijājis Ingā un Ābelē, Alvī. raugies, kā koki raugās uz manu pusi. kā mēs ar Alvi abi pārmijus ar seju pret viņu pret stikloto lāci kraujam ratos to un acīs mums raugās tas ar atspīdumu skropstās un laukumos starp acīm. raugies, kā mēs
pirmo reizi jājam kumeļu, kā mēs ādas dīvānos dzīvojam ģērbušies viens otra ģīmī. cilvēki ar patīkamām sejām avīzēs ietītām olām pastaigājas pa vienalgu kurieni tīksminās par saviem iezemiešiem lamājas ar jums uz jumta kaut kas tek uz leju raugās naktssargs pat sevi neatpazīst raugies līdzi rudzu rijējam
raizējies par mani tā, kā es tevi noliku raizēties, saproti tikai pēc sāpēm raudzīties iespējis raugās traģiski skaita sekundes saprotu tapt mulsinātam pret paša gribu par zīmi iegribu iemanto runāšanas spējas mani paņēma gūstā plintnieks Jēkabs, es viņam izšāvu labo aci viņš man ar pātagu sadragāja pautus. izšķīlās viens tāds ar
dzimumzīmēm, zināja pats savu ceļu un savu vārdu. pret odu dodu vienu grasi saldkaislas olnīcas. raugi, neapslāpē sevi azbestā, es viņam iešu pa priekšu, tik nelāgi iztukšots tik jūtu nomākts izsalcis pēc sava graša, pēc savas nievājošās attieksmes. gribi vēl? raugies pastaigu
|
birzī, kur Alvis atver acis un redz sevi stumjam prom ratiņus pa priekšu iet riekšava aveņu durvīs uzplaiksnī radiāns rādiuss sniegs pēc paša patikas. saskaldīt jau arī neko no tā nevar, stostās, stomās, kauns un ak šausmas. ir divi dienā lausks ir tērpies manos zābakos eju viņam pa priekšu un redzu mammu stumjam ratiņus. tas ir par maz.
laižu vaļā tinti raugos redzu medīju klausos. vai es redzēju pareizi, vai visiem bija lieliski kamanās iesprūdis tērzēšanas mārks mākts pats nezina ko grib grib laikam ienākt pilnīgi skaita drukas mašīnas rezignēto skatienu. man to visu nevajag raudzīšos sapīties zālītē nodīdīšos no sēdekļa no adīkļa no raugu
paraugu stikloto logu rokturu adatu mesto vienradžu skumjo plikpauru sauso lūpu kaktiņu mednieku adatu sniegbaltu sniegpelēku snieguzkrītošu sniegā mani tilti dega es ar diviem īdētājiem pie katra sāna lidmašīnas vraks. man tas patika tev tas pārgāja es stiprāks es uz hormoniem tu biji sasildījis šo adāmadatu es biju uz tevi dusmīgs mazliet par stipru
tagad tu traka es biju uz visiem dusmīgs halovīna naktī uzprasījos uz sniegu tagad sāksmi meklēsim hudsonas mežos tavas mātes nelielās miega zāles lai mums ataug mati lai mēs atkal pēc cilvēkiem izskatāmies uzvelkam dūmu ieslēdzam vlc rāda melleņu puteni.
|
|
|
|