|
satrunējuši jau mēs bijām, bet kastroļus gribējām. tev arī vienu? man paprasa nekas, un es saku - tev reāli vajag? varēji paklusēt, kā Alvis paklusē, kad klausule padusē. un visi priecīgi. esam šeit ieradušies lai apsveiktu lielo bābu bubuli, tukšpauri un acu apmānu. tušu! uzbļauj kancelārs, un padotie sāk klikšķināt pildspalvām. šurpu turpu lido vārdi no atsitieniem jau mutes sausas un tērauds ielocīts, bet fasāde pasaule pasaulīte. aug augumā rudie cilvēki, drīz citiem vairs nepiederēs patiesība, padomā būs kauli, klauni un tādi paši kā mēs. klauni. bet, ko tu jūti zem savas ādas? tādā ādā ietinies, tas jau var arī piesisties. man saka - ko tu zini? esmu skaļāks par vairumu, zinu vairāk kā neko. varu aizstāvēt dzimteni, esmu vienkāršu ļaužu. bet ko tu gribi, viņam prasa, un atbild divi uzreiz. mēs gribam dušu, daudzus gadus cietumā, visu sev un neko citiem. dūša mums ir, uz slēpēm stāvēt mākam, par sevi pastāvēt protam, tev atdosim visu iegūto. kārdinoši, ziniet, paklusēšu tagad, mani puikas ar jums sazināsies. man tevī kaut kas patīk arvien vairāk, vai nebūsi atsities pieaugušā vīrietī? tas būtu rādītājs, bet tas - nē. lem pats, ar varu nepiespiedīšu, sprostā nelikšu, pats varēji, pats vari arī tagad. dalies! saprotu jūsu stāvokli, kungs, bet miera man nebūs, kamēr viss nepavirzīsies tālāk. saki, ko tu gribi. saki droši, ar
|
galliem neapspriedies. saki, kāpēc? filozofs no manis kā prusaks marcipāna mērcē, bet domāt man patīk. tā vienkāršākā no darbībām, gadu garumā audzēta un lolota. dienai vairs nepiešķir vērību, nešķīsts. koks iekāpis pa logu dārzā gaiņā viņu ar pieri un pirmo reizi mūžā iespurdzas - kur tāds gadījies, ar kājām pa jumtu! vai patika, vai patīk? nu tagad stāsti. atminos tais laikos bija labi. visi ļaudis bija vienkārši. lai ko tiem nepiedāvātu, stāv pastieptām rokām, vienkārši ļaudis. atminos vēl pirmo skolas gadu, kad sāku justies jautri un ik nakti pavadīju ar mitriem matiem. vai pats to atceries? vai neesi augšāmcēlies? vai skolas gados vēl bija atmiņas? klusas un bijīgas, tādas kā tu. atminos, ka biju kluss visu pirmo semestri, bet tad vadītāja mani paaicināja uz mājām, un turpmāk es tāds biju vienmēr. neesmu piedzīvojis lielu vilšanos, pirmo reizi mūžā pavadīju jūsu rokās. tagad esmu pieaudzis puisis un man ir pašam sava lampiņa sapņos. staigāju apkārt un nemācēšu pateikt, kā to zināju, bet varu precizēt vienu lietu. noslēpumus ir jākrāj. ja tie tiek īstenoti, tie nonāk tavās rokās, sprukās. es domāju tā, ka filozofēšana ir priekš noslēpumiem. ja kaut kas noiet greizi, vienmēr var apstāties un zīmēt mājas, bet filozofēšana ir līdzīga flīzēšanai. flīzes ir roku darbs, bet smags darbs notiek galvā vispirmāmkārtām, tā es spriežu.
|
|
|
komiteja izteica vajadzību salauzt mēbeles, lai mēs justos vainīgi nakts garumā, lai mums atmiņā atnāktu visi pretinieki, pretestības cēlāji un tie, kuriem mēs salauzām sirdi. atnāk vesela mācītāja muiža, visa vienās sulās un lauskās. saka, nu? it kā pārliecinoši, bet, ja mani atmiņa neviļ, es biju glīts kundziņš savās dienās, gludu galvu, vienmēr ierados kasē laicīgi, pēc tam
plenderēju pa pilsētu līdz rīta gaismai, saņēmu sodu un sēdēju rokas klēpī salicis. man bija visai kvalitatīva āda, derēja iesaiņošanai vaskā. puikas man lika rokas virsū un sauca mani par dumpinieku. dzīvoju es pazemē, nemēdzu pārstrādāties, bet nenoliegšu, ka brīžiem ieslīgu ļaunās priekšnojautās.
visu būtu atdevis par gabaliņu tumsas, bet zinu, ka galvenās ir jūtas, tādēļ nejūtos vīlies, ka nenoticēju, ka tagad par mani neapžēlojas un kāpj pāri kā pamestām mājām šajā dziļajā zūdībā, kad neviens netur par vajadzīgu mani padīdīt, pabīdīt, ar skalpeli griest riņķa dejā. bet es negaužos, pats pārsvarā
esmu vainīgs. reiz atvērtās durvīs iekļuvu, tagad staigāju apjucis. jezga bija liela, bet nekam nebija jēgas. neredzu, kur varētu sevi likt lietā. esmu tādās kā sprukās, jēga sprūk no rokām ārā, bet lielais melnais vienmēr ir blēņas. nezinu, kā jūtaties jūs, bet es uz šī ceļa cieši esmu iegaumējis, ka palūkot, pirms
|
pāri iet, var noderēt, ja ne vēl pat... var jau būt, ka pārspīlēju, bet cilvēks bez ceļa neprot sev sekot. uzceļ jaunu māju ar dārzu, peļķi un keramikas rūķi. sauksim to tā - ja es gribu baseinu, tad dodu savu vārdu, roku un gredzenu. automobīlī atstāju sapņus, spuldzīti un paradīzi un prasu tēvam, lai mani godīgi aizved uz pilsētu. esmu laimīgs, kad veiksmīgi paglabāts, visapkārt neaptēsti
ģīmji un starpt tiem arī viņš pārsteiguma pilns un muļķīgi grozās. protams, esmu laimīgs. kā nebūsi laimīgs, kad ar kamaniņām esi licis visiem raizēties, aizrāvies ar glezniecību, stilistiku, izkopis pats savu greizsirdību, bieži esi piekusis, cieši turies pie sniegtajām atbildēm, izguldini citu cilvēku drēbes, vienmēr
atrodies smalkākajās aprindās. tam ir grūti turēties līdzi, tāda ir dzīves jēga. atminieties Dostojevski, kad tas Strazdiņu trieca pēc griķiem. vai viņš jums to stāstīja? katrs cilvēks nes milzīgi smagu akmeni, kā gigantisku velēnu, kā sasalušu gaļas kubulu, kas tam uzvelts uz artērijām un velk atpakaļ, velk sev
blakus soļus un soliņus, aiz viena gala ar zobiem, aiz otra ar bezjēgu. un tavs uzdevus ir atrast. vai tu meklē nezālēs, vai pa daļām, pa posmiem vai absolūtā, tāpat neko neatradīsi, nekā nebūs, ne detaļu, ne posmu, ne absolūta, tikai nekas, dubļi, dēļi un gareni.
|
|
|
|