|
viņi strauji sašaurināja savu draugu loku. vai tas bija negaidīti, viņi nemācēja spriest, bet Alvis atstūma visu tumšo matu ērkulu, sakot - draza, draza. dīķī kāds peldējās, un to varēja noturēt par visu atlikušo, bet apkārt neviena vairs nebija, visi klusēja, vērojot viņu. tas ir viņš, viņš sakustas, es patiesi viņu atpazinu, cauri visai vasarai mēģināju viņu iznīcināt, bet nu cauri ir. vai tev kāds ir teicis, ka izskaties pēc pūķa? kultūras stundās juties tīrs un kārtīgs, jo biji labi apcirpts, bet, kad atgriezies skolā, gudrāks nekļuvi, par prezidentu nekļuvi. nevarēji jau arī, jo nesaprati, ko Inga no tevis grib, bet viņa tikai gribēja nenoticēt, lai atvieglotu savas māsas dzīvi. ja vien jūs iedomātos, kādas intrigas vīrieši un sievietes savā starpā vij, jūs uzbangotu ar jaunu sparu, jūsu dzīve iegūtu jaunu krāsu, jauni gaiteņi parādītos sen atstātās galerijās, jūs viscaur sajauktos ar jauniešiem, šīm svaigajām balsīm, smiekliem. viņiem bija jautrāk kā citiem, jo neviens viņus klasē nepazina. jautrības netrūka arī ielas otrā pusē, kur viņiem mācās virsū brīvmūrnieki un reizēm meitenes, ko bija
|
grūti novērtēt, jo viņām patika puiši. tādu vēl nevienu nebiju redzējis, nebija izdevies, bet nu noturēju viņu par meiteņu zagli. viss tādos uzvalkos, šlipsēs un uzgaļos. grozās uz augstpapēžu kurpēm, uz špiļkām un ir patstātvīgs savos lēmumos. jau kuro reizi šodien viņu redzu. gadījumā, ja tas turpināsies vēl ilgāk, es vairs neizturēšu un palikšu raibs sejā. bet tā nebija viņa, viņa klusībā savā savrupmājā nodarbojās ar tirdziņu un dziļi elpoja. vai viņa tev iedzēla? tu izskaties tāds savārdzis. nesaki vairs ne vārda, es piezvanīšu uz bāru un skaļi nosmiešos. viņiem vajadzētu saprast. diemžēl klusums nespēja ārstēt un seklajos autiņos kāds bija atstājis savu mašīnu. kas par skuķi, ja tādu vēl redzētu, mani sēklinieki samainītos vietām ar dvēseli un es kļūtu par dziļāku personu, tik dziļu kā šī lapa, kā šie gruzdošie padebeši. jā, es varu to atļauties, jo biju taču vienā klasē ar viņu, ar šo zēnu, kura domas atgaiņā ērmus. viņu sauc Alvis, tas ir pats Alvis. pašas labākās atzīmes, pats gudrākais zēns klasē, bet pēc acīm var pateikt, ka iemidzināts. ir ko mācīties.
|
|
|
vajadzēja piezvanīt agrāk. ir jau septiņpadsmitais datums, bet es vēl neesmu atdevis grāmatu. citi manā vietā sāktu iet augstskolā un kaut ko izdarītu ar savu degunu, bet Alvis nekad. viņš joprojām, pēc visiem šiem gadiem, ir bikls un vēlas savu dzīvi pavadīt rimti. katru rītu piesēž pie rīta avīzes, un blakus viņam piesēž Ņekrasovs. visapkārt ir ābeles un tas izskatās ārišķīgi. nu un tad? ja viņš ir savās mājās, viņš ir pavisam cits cilvēks. ka ne klepus uzglūnēs, ne Karlas Bruni acs. ārēji tā liekas, bet iekšēji ir jāpārvar pašam sevi, Ingas nospraustie uzdevumi un žiglie acu skatieni. viss apkārt ir dzeltens, visi ceļ gaisā brunčus, zibina zīmuļus, ar lūpām zīmē gaisā aizskrējušus cilvēkus. no baseina iznāk Alvja kājas un zviln saulē. kāds ieslēdz dienas gaismas spuldzi, un Alvis sev izskatās svešs. viņš varētu sevi noturēt par tradīciju tramdītāju, bet garā zāle pašķiras un aparatūra noklājas. pa maigajiem valgiem kāds uznāk uz kakla, un tā tumšā bārda ir acīm nepieņemama. priekšējie zobi, visa seja kopumā, tik daudz jau nu gan varēja lūgt, lai neizskatītos pēc šauras pieres ar trijstūra tapiņām ausīs. reizēm tas nostrādā, bet, kad mēģini būt maigāks, sievišķais tevī uzvar un atlaiž tev bārdiņu. tas viss dieva dēļ. Alvis apsveicinās, tiek iepazīstināts ar Karlu. viņi abi tiek nosēdināti krēslā, bet Alvis
|
paliek kājās stāvam. dikti jau nu daudzsološi tie jūsu saviesīgie pasākumi, Alvis iesāk. uzrunā mani uz tu, viņš tiek palabots. vai esi izgulējies? kā tev patika dārzs? dzirdēju, esi tam pāršalcis pāri ar atvērtu bikšu priekšu. vai nenocieties? ak tu mans mazais rakaris, cietuma uzraugs, vergs. saņemies, Alvi, tava bārda nedara tev labu, tā nav nekāds kaķēns, kas jātur abās rokās un jāapmīļo - ak, mana bārdiņa, mana nabaga bārdiņa, pai pai. esi rāms tagad tūlīt, Karla pietešas kājās un abām rokām saņem viņa krūtis. esi rāms, tagad viņa būs norāvusies, un tu nepazīsi iepriekšējos atskaites punktus. visi pagājušās nakts dārzi būs vaļīgi, viņa uz tevi paļausies, pēc tam kliegs, līdz tu vāļāsies papirosos un nespēsi spert pirmo soli. no tavas puiša bārdas būs palikuši tikai darāmie darbi, un tev mirklī liksies, ka viņu saproti, ka esi viņu redzējis sapnī par zēnu esam, bet vienalga viņa tev rādīsies nepiemērotos brīžos, piedzērusies, agrāko spoku veidolā, nezin kāpēc tāda pagaisusi un vējaina. Alvis atslīga naksnīgajā rudenī, viņa plecus bija saplosījuši krēsli. viņš vāji pavēra acis, bija jāstāsta sava dzīve, jādod padomi par dzīvošanu, par skolu un par draugiem. viņš stāvēja dīkā un pīkstēja - kur ir mans baseins, kur ir mana Inga, es prasu, kur ir manas baltās dienas, es gribu dzert. tinte ar pienu sajaukta, drīz sāksies likvidācija.
|
|
|
no stūriem sāka uzglūnēt Ingas manekeni, un ilgi nebija jāgaida, kamēr sākās tā. izmēģināsim! ierosina cilvēks bruncīšos un aizpurdz kur nu kurais. prīmā! tas ir tas, ko es saucu par Karlu Bruni. seko man! esmu pirmā, tu esi otrā, bet visi pārējie ir izbrīnā, ieskaitot Alvi, kas ir iemīlējies. vai ienāksi? visi paskatās uz Alvi. tas kā pēkšņi apķēries - ak, jā, jā. bremze, norūc Karlas uzraugs un parausta plecus. parausti man arī, palūdz Karla. un man arī, piebalso Alvis. kāda saskaņa, kāda no pārpratumiem tīra krišana pārmērībās. deģenerācija, meitenes, deģenerācija. skatieties, mācieties un plaukšķiniet plaukstas. dāmas un kungi, tagad mūsu kreklu uzvelk Alvis! lūdzu applausus viņam. laukā notiek kaut kas neizskaidrojams. neskaitāmi cilvēki ģērbušies sērfotāju drēbēs atbraukuši ar izkrāsotu autobusu un bļauj, ka viņiem jābrauc prom. pasaki viņiem, lai tinas prom, Karla instruē Alvi, bet Alvis pa kluso to pārstāsta Ingai. ir nu gan gudro māja, Inga atsmej. mūs uzskata par diviem, bet atstāj kā vienu. ēst dod kā diviem, bet man nervi netur šo parādi. kad jāskrej, tad jāskrej, nav laika kavēties. ja tev vajag, tad tev vajag, skrien! Alvis sasit plaukstas un prom ir. Alvi, Alvi, pagaidi, viņam pakaļ skrien pirkstiņi. tu aizmirsi savu filozofa portfeli, gluži kā toreiz. tas ir viss, es vairs nespēju smaidīt šajā bēdu ielejā. ja man
|
vēlreiz būs tam jāiziet cauri, es sākšu smaidīt, bet tagad vēlētos nedaudz atpūtas. kātad, kātad, mēs visi zinām, cik tu jūtīgs un kāds smalkumiņš, bet rekur tev kāds nieciņš, mazs suvenīrs par simbolu mūsu attapībai, mūsu gudrībai un par apmierinājumu man. tā ir mana dzīvība, tā ir gudra. es esmu gudra, bet tu neizdosies. ja man kas svarīgs vajadzīgs, es to izdaru nerēķinoties ar tavām vēlmēm, ar tavu iedomību un neizlēmību. es pati zinu, ko gribu, un manis vienlaicīgi arī nav. es pienāku tuvāk viņu aplūkot, pastiepjos līdz mākoņiem un mana atmiņa saduļķojas. man noceļ vāku, iesmeļ ar kausiņu, izstumda manus stiklus un atkal atstāj tumsā. es neesmu tā pieradis, man gaisma vienmēr ir asocējusies ar straujām pārmaiņām, bet tas, ko tagad redzu, paši saprotiet, ir man neiesmērējams parametrs. Inga sarauc uzacis, agrāk tu tā nedarīji, agrāk tu biji ievērojams, bet tagad tu man izskaties saspiedies. vai visi uz tevi skatās? nudien, tev ar acenēm kaut kas nav kārtībā. bet, kas tu īsti esi? vai izskaties ok? vai esi apķērīga? Alvis sasukā matus, tā nav ērti. pasaki manu vārdu vēlreiz! Alvis. nu ko, vairs nu ilgāk es nevaru izturēt, viņš palūkojas spogulī un saprot, ka ir kļuvis mazāks augumā. abpusēji. Inga pieceļas no neērtā un mulsinoša klusuma pārņemtā krēsla un mierina Alvi, tā gadās, tā gadās.
|
|
|
|