Viena lapa - November 4th, 2009

nogāzts gar zemi viņš izskatījās neaizsargāts. šādus puišus mēs esam redzējuši līcī, mums tādi nav vajadzīgi, ņemiet tos līdzi. bet šo te atstājiet, mēs vēl paskatīsimies. pār Maskavu nolaidās lielie helikopteri un teica, hops, lai visi saprastu, ka tie bālgani. tagad ieej pa parādes durvīm un saki, ka mēs paceļam tauvas, lai atslēdz gāzi. tev deguna priekšā ir instrukcijas, bet tu plauksti vaigos rozā sārts. tev vajadzēja strādāt ar puķēm, smaržot pēc puķēm, velkāt gredzenus un ģērbties kleitā, bet tā nav. kāpēc? vai Alvis tev strikti piekodināja, ka savādiem ļaudīm ir jābūt uzmanīgiem ar skābi? paskaties uz viņa rokām, tās ir atklāta karte, kas norāda ceļu uz viņa māti. tas ejams lēni un ar aplinkiem, bet pa ceļam var vērot dzērves un izgaršot meža ogas. tas pats attiecas uz viņa tēvu. to nekad nevarētu izskaitļot pat tad, ja pašam pajautātu. paša mājās audzēts, bet nav kur likt. var pat iesmieties, cik tas ļoti atsities tēvā un mātē. visu pagājušo nedēļu gulšņāju, domāju par mājām un par sienaugšu. nebūšu tik stiprs nākamreiz, sanesīšu malku priekšdienām, lēnām kļūšu par arhitektu, tāpat no manis nav ko mācīties, visi grib ātrāk tikt vaļā. lai tik ienāk. tēvs stāv uz ceļiem zem galda un lūdz māti - lūdzu, ieskaties man acīs, man kaut kas ar šlipsi nav kārtībā, tu esi vienīgais cilvēks, kam dievs devis acugaismu un es nevaru vairīties no Alvja mūžīgi. tumšajos mežos kāds izbārstījis stikla lauskas. nākot mājās salasīju pilnu mobilo telefonu, tagad spēlējos. nebija tik grūti, atzīšos, galvenais iet vienā solī

ar saviem sirdspukstiem un neslēpties no tā, kas nekad nav bijis. ko tu par to saki? vai kauns tevi panāca, dižais arhitekt? vai savu adīkli nepasēji savā neuzmanībā un izšķērdībā? bet jauno radiostaciju, jauno peldbaseinu, kas vēl nav pabeigts, vai to visu tu novērtēji? manuprāt, tās ir dārgas mantas, mana dziļa cieņa par tava tēva zilajiem ūdeņiem. es viendien stiepu mājās marģināles un pašizmaksas sāka pārsniegt manu vēlmi ar to visu krāmēties, tāpēc es noteicu - vai nu jūs beidziet mani āzēt, vai meklējiet pašas savus sēdekļus. iedomājies, tas nostrādāja, tajā vakarā nopelnīju veselu galonu čurkstošā. nu un? vai pārrēķināji? esmu drošs, ka te notikusi kāda šmaukšanās. droši vien esi apvests ap stūri par kādām simtdivdesmit pēdām kvadrātmetrā. esmu redzējis šīs seškājainās mākslas skolas apsolventes, viņas vienmēr pārrēķinās un tad arhitektiem, tādiem kā mums, ir jāuzņemas sekas. mitējies jel tu ar savām aizdomām, tev maza sajēga par to, kā kārtot lietas un atvelc nu tagad elpu, savu stāstāmo esi tik stipri sagrozījis mūsu iekšējos koridoros, ka pat prusaki baidīsies pieskarties sienām, rēķinoties ar to, kas viņus sagaida priekšā ezeriņā. tādu kā mēs ir tūkstošiem, simtiem salmiņu tiek izlietoti ik gadu, lai glābtu mūsu stāvokli, mūsu fosforiscējošo rekordskaitli visā tā diženumā. saproti, es pats ar tevi izrēķinātos, bet mums ir noruna par visa veida lokiem, tostarp tiem, kuriem tu ej cauri ar lepnumu.

ar savu banti tu mani vienreiz nokaitināsi. vai es tev neteicu, lai tu lieto parūku? nu? vai izlēmi? astoņpadsmitajā gadsimtā tas tiktu uzskatīts par aizvainojumu, bet es izdibināju, ka daži no mūsu tūkstoša ir slepus tikušies un ar smagajām mašīnām apbraukuši Ikšķili. kā tev tas izklausās? tas saucas, skriet ar kājām un pliķēt pa dibenu. nekas ražīgs tas nav, ja salīdzina ar manējo. es savā mūžā esmu redzējis pietiekami daudz piemēru, lai spētu novērtēt tos pāris tūkstošus, kas mūs ikdienā izseko. vēl kāds vēlas izteikties? es savā lepnībā drīz sākšu līdzināties savam tēvam, un man pa acīm sāks nākt ārā stāsti. tas būs smagi, bet viņš noklāj visu apkārti ar atkusni, un Alvis saprot situācijas nopietnību, pieglaužas man pie pleca un aizpīpē. šajā mutuļojošajā dzīvē var paļauties tikai uz sliktu organizāciju. ja es sniedzu glāstu, es zinu, pie kādām sekām tas var novest. es neesmu muļķis un māku lietot šļūteni, bet, ja tu man piespēlē šaubīgus skuķus, es ceru, puis, ka tu saproti, ar to nebūs līdzēts. ja patiesi vēlies pakalpot, pārbaudi savas bikses. ko tur redzi, a? viens divi trīs, tā tas notiek un ir noticis. vai tagad pārdomāji? domāju, ka tas viss nenotika. vienmēr var ar pārākumu raudzīties uz iedibinātām vērtībām, bet, vai pārākumā ir patīkami noskatīties? es no savas puses arī varu pasmīnēt, tas arī viss. visi resursi aiziet skolai. kā gan savādāk es varētu saglabāt savu arhitekta statusu. redzi, man ir diploms, un diploms ir vēr-

tība. kad tu būsi manos gados, parunāsim, tikmēr ieteikšu tev pārskaitīt naglas un uzsākt pašam savu uzņēmējdarbību. sāc ar to, ka izremontē vannasistabu. vai pārbaudīji lupas? tās visas driskās mētājas šķērsām istabai, pa visu māju. es pat teiktu, ka taisies laisties lapās, bet es to neieredzēšu. prasīšu savam dēlam, lai tas kļūst par īstu vīru. gan jau kādreiz es viņu vēl pārspēšu. man ir nauda, un es to tērēju augstskolā. varu veselu baru mūļu vilkt pie sava tēva kaut ik dienas, bet laimīgāks viņš no tā nekļūst. agrākos laikos viņš visu redzēja citos toņos, bet, kopš pie mums ir ievācies Alvis, viņš ātri pagurst un izslēdzas. nākamreiz mazliet vilcināšos, lai viņš samulst ātrāk un varētu atmest ar roku bez sirdsapziņas pārmetumiem. nejau man vajag visas šīs formalitātes, lai realitāte runā pati par sevi. o, jā, es tevi neieredzēju, bet mana tēva mīkstie audi atraisīja manu mēli, un tagad es savas dienas pavadu baseiniņā, kūļājot ūdeni. atraisās smaidā zināms cilvēks, saprot visu par lietas būtību. esot mācīts, tam vienalga, vai laiks ir kāds vai sprukās iedzīts. šis varot šļakstīties, ja tam tā patīk, bet, hei, vai tad es tevi nebrīdināju par melnajiem stikliem? piemēram, vakar, deguna priekšā aizlidoja vējains skuķis, pa taisno no modes skatēm. kādas kājas, kāda grācija! visa tāda apsūbējusi, un pa gabalu var redzēt, ka meklē, vai Alvis nav augšāmcēlies. tādu vīru ar uguni nesameklēsi, pat stikla drumslās un pelnu vālos.

gribēju pieminēt kādu no tiem izredzētajiem, bet, vai tad man kāds ļaus. tomēr mēģināju, nevajadzēja. var redzēt, cik tālu tā var aiziet, nezaudējot līdzjūtību. ar katru mikli mitējas viena no runas manierēm, kamēr beigās paliek tikai jautājums, kāpēc? Alvja dēļ viss ir iespējams, viņš ir Dēls. Rūdis saka, ka tik tālu aiziet padevībā esot bijis īsts uzdrošināšanās žests, bet tas mani kaitina. es niķojos un nenāku mājās laicīgi. staigāju apkārt kā ubags, apaudzis un nekopts. īsts saldumiņš. gluži arī nesaprotu, ka var sadzīt rokā, ja kāds cits iestājas par tēvu. būtu varējis palikt, kur bija, un nevienam nebūtu nodarīts pāri, bet tagad vienīgi pudele var līdzēt. mēģinu no pirkstiem uztaisīt dūri, bet sāpes neļauj sažņaugt Alvi. nagi traucē, un apvārsnī ielaužas kaut kādas drazas. paņemu dārzu saujā, un pakausī saskatu Alvi. tas līdzi paņēmis rādītājpirkstu un izrāda dārzu. daudzpusīgs tas Alvis ir, klausās visu, ko viņam saka, pēc tam pārstāsta. jo ilgāk viņu pazīstu, jo grūtāk nākas atbrīvoties no skumjām. paklausīgs dēls, mīl paspēlēties. re, atkal atvilcis kādu jaunu mantiņu. tā vēl tik pusratā, bet mugura jau slapja. tālāk jau turpina kā mans tēvs, kļūst arvien lielāks, līdz atduras pret sienu. nekas, paaugsies, kļūs vēl lielāks un ieies Disneja dimensijā. iegūs pats savu gruntsgabalu un viss, attā attā, tā viņu vairs arī neredzēju. visu jau nevar gribēt. jaunumi tādi, ka viņš smaida, līdzko no solārija iznāk māte. tad nu arī jaunumi. viņa taču smaida vi-

sur, kur tuvumā ir Silvija, šī palaistuve, šī kāzu jaucēja. nāc tuvāk, nākošā nedēļa paies zemā morālē, nebrauc dziļumā. bet neviens neklausās, visiem kaut kur jādodas, jāizdabā, jādara pa prātam. visi tādi šiki, tādi un šitādi, par citu tēmu nemaz vairs nevar parunāt, uzskatīs par ērmu. ko domājies, pievelku tuvāk priekšplānu, bet šovakar izrādās gada jubileja. sarunas turpinās ap manu tēvu. mēģinu viņu ieslēgt dienu ritumā, bet pret vakaru vienalga vairs nav spēka. viss ieguldīts automobīlī. Alvis pa nakti paliek darbnīcā, runājas pats ar sevi, iegājis sevī, noslēdzies, tūlīt jau pārsprāgs, kad ienāk māte un prasa, kādi man plāni? saku, ka jāatpūšas, ka neieredzu, kad mani traucē, ka neesmu vairs nekāds zēns, nedz arī piedzēries. varēji jau parūpēties par laika garu. varēji atpūsties, kamēr uz to bija vaļa, bet tagad tikai plenderē. ņem taču vienreiz piemēru no Alvja, izlocies, ja tā prasa tavs organisms, bet šovakar mums ir paredzēts motokross. visi materiāli jau uz galda, jāpaspēj daudz izlasīt. papildus tam vēl universitātes darbi, kursadarbi, tēva garīgā atpalicība. viss aiziet nebūtībā, tikai savā istabā varu paglābties, telefonu piespiedis pie vaiga. tā ir viņa, Karla Bruni, mans vienīgais bieds un acuraugs. viņa jau man teica, brīdināja, lai ejot cauri ar elkoņiem, bet es tik smīnu. kas viņa tāda, lai mani saprastu. es labāk uzdrīkstēšos saprast kādu augstāku būtni un pats sasalšu ragā.