|
ziņas sasniedza ātri, bet mēs nevarējām noorientēties. māte visas savas dilles bija salikusi Alvim uz gultas, tādējādi mēģinot padarīt viņa dienas gaišākas. viekala durvīs parādījās viņa steidzīgie soļi, un Alvis iebilda - nu un kas, ka man pusdienas nāk par labu? vai esat parūpējies painteresēties, vai ceļā neesmu zaudējis laiku? vai domājāt, ka viss notiek pats no sevis, apkārtne sakopjas un gaidītāji gūst mierinājumu? tā vairs nebūs. tagad, kad esmu šeit, es ķeršos pie ceļa un jūs teiksiet - vai gribi mūs izputināt? vispirms atpūtīšos. Alvis centās izrādīties dzintara spožumā, bet, ko tur padarīsi, visi, kas viņu pazina, sveica ar applausiem. viņš ir labs - ar entuziasmu noteica zoss ar garenu kātu starp kājām. kāds? māte ar smaidu painteresējās? viņam patīk nerrot vecākus cilvēkus, mēs jau sen to gaidījām. viņš atnāca no gliemežvāka, bet aizgāja pa logu atskatīdamies. viņam sejā bija rakstīts vesels teikums - "ja būtu atnācis vēlāk, dabūtu pa galvu, bet tagad - mācieties". tāds cilvēks viņš bija, nekad acis nenolaida un vienmēr interesējās par salūta tehniku. bet ko nu daudz par aizgājējiem, apkārt valdīja mulsums. nedrīkst taču atļaut svešam cilvēkam uzņemties visu vainu. dažus cī-
|
siņus mēs paturēsim sev, bet pārējo uzdosim par māti. visi smiesies, izvairīsies un visiem būs labi, tie skaitā atpaliks no mums, kam aplikta meitenes roka, kura velkas klāt. mēs tiešām tā uzskatām. kas attiecas uz buljonu un kotletēm, tad kotletes mums pieleks pēc tam, kad būsim sapratuši pērles. viss labais sākas ar vārdiem - vai dosi vai arī man būs jālūdz tavai mātei? tātad dosi, bet, vai pats gribi? atnesu tev pudiņu un žāvētas slimības. esi laipns cienāties. tūlīt piestumšu galdu, un mēs pārnāksim no kara pateicoties tavam tēvam, kura ausis būs atkarājušās aizsardzībā pret asiem vārdiem, bet gaļīgie zodi nepazīs laiku. tagad Garajā kalnā sākuši smidzināt uz rozēm. drīz nonāksim pie tā, ka uz mums atskatīsies uz ielas, nodomās, ka mums patīk ieraut, patīk ierauties sevī, bet šim gadījumam mums rezervē ir Alvis, kas savas dienas pavada istabā, guļot dīvānā. pavada viesistabā, nopūšas, pavada laiku divatā, ierodas par vēlu. tēvs par viņu stāstīja, ka tas visu laiku stāvot durvīs un smaidot. nudien dīvaini, ar tādām uzacīm kā manam tēvam neklātos melot, bet taisni to viņš dara, uzvelk pidžammu un kāpj uz varžacīm. tas nav izturams.
|
|
|
kad bijām atnākuši iepriekšējā vietā, mūsu smaids mazinājās, mūsu pircēji attālinājās savos automobiļos, bet mūsu pārdotava kļuva arvien mazāka, līdz izzuda viņa skatienam. tēvs paskatījās pulkstenī un secināja, ka laiks iet pakaļ puikām. viņš uzcēla mugurā smago tarbu un zvāļodamies brida pāri pļavai. es neslēpšu, ka savā dēlā saskatīju lielu gribu un sagaidīju, ka viņš būs uzņēmuma vadītājs. īsts vīrs! par tādu vienmēr esmu sapņojis. pienācīgs turpinājums Raudives radio, bet tagad mazliet par mani. iedomājieties, es šo firmu vadu cauri visiem filtriem un sapņiem, bet Līgatne man atņem visu entuziasmu ar vienu vienīgu necilu vēstuli rokrakstā sastādītu un līdzīgu Marksa teikām. es jau vienreiz viņam teicu, lai iebāž to pats zina kur, bet, tikko mākoņi ir izklīduši, viņš velk no maksts ārā Alvi un uzreiz mani pamana. mēs sasmaidāmies, un nolaižas migla. kā lai pa tādiem murgiem atrod magones, tik sīciņas, noslēptas glāzē. es slīcināju savas stundas, stumdīju akmentiņu pa krastu, raku nelietderīgus grāvjus, smēju par savu apkaimi, bet, tiklīdz nonācu saskarsmē ar kailām krūtīm, tā man visur sāka rēgoties mana tēva veidols. tas ir vairāk kā dīvaini, un es lielā panikā skrollēju pārlūka logus, lai redzētu jūs, to, kā jūs ar Magnusiņu vārtaties pienenēs un ķerat viens otru aiz astes, to, cik daudz jūs atļaujaties, un vai jūtaties labi. jā. tā jūs sakāt, bet patiesība, šis mans lielākais naidnieks, liedz prieku pašā deguna priekšā, atgai-
|
ņājas, neies jau uzbāzties. pret tādu necieņu tikai vienas zāles - pa taisno zvanu Karlai Bruni viņas Parīzes dzīvoklī un sāku dipināt ar kājām pa parketu, lai izklausās pēc svētkiem. tēvs smejas par manām izdarībām, sauc mani par palaidni, ielūdz uz viesībām. saķeru abās rokās puķes un klāt esmu, sēžos pie galda, cilvēki jau ēd. ko teiksi par svētkiem, vai patīk? kā nu nepatiks, šeit taču ir mana māte, atbild Alvis, un svētki uzbango ar jaunu vilni. lai dzīvo Alvja māte! lai dzīvo visas pasaules universitātes un Karlas Bruni kokgriezēju koledža. ar šādu saviļņojumu nav viegli tikt galā, tādēļ tēvs pārkāpj man pāri un iet atgulties, pakrūtē tāds kā rūgtums esot. es saprotu. man pašam līdz šim vecumam ir gadījies sastapties ar diviem puikām, kas kārtīgi iedzēruši, sāk izirt pa posmiem tā, ka tos pat ar mietiem nevar atstutēt, bet mans tēvs nav viens no viņiem, viņš ir brangs un ārkārtīgi noturīgs pret vīrusiem, proti, šodien izdomāju, ka vajadzētu izaicināt savu dzimšanasdienu, bet viņš ar pārākumu balsī no tā atteicās. konsultējos ar vairākiem vīriem, tiešā tekstā jautāju, kā viņiem ar ģimenes dzīvi, bet šie acenes uzlikuši sprauslāja un gremdēja pirkstus suslā. neņems taču tādu par līgavaini, tādu kausiņu kustinātāju, tādu plenderi un dzērāju. savā piekautajā maikā viļāju pirkstos marmelādes pikuci un pustumsā skaitīju tukšās pudeles. nja, ja pudeles nebūtu zaļas, es no skaudības liektos ārā pa logu, kamēr saplēstu bikses.
|
|
|
|
