Viena lapa - November 2nd, 2009

kad bijām atraduši piemērotu brīdi, sākām sist neticīgos. pēkšņi steidzami vajadzēja zināt, cik ir pulkstenis? vai turpināsim viņus sist pa daļām? vai rēķināsimies ar to, ka tēvs palika mājās un to, ka māte saprot? vai tu gultu saklāji? ko viņš tev pateica? ka ir pus četri? tu viņam noticēji? man tepat bija pulkstenis, varēji pajautāt man. rekur tas stāv, ir jau vakariņu laiks. es arī stāvu un pētu, kā vergu vagoni izgaist mēnesī. ir nokritis pirmais sniegs, bet viņa joprojām ir kaila. es ierunājos, viņa uz mani paskatās. pastāsti, kas ir noticis? nekas. viņa atbild strupām frāzēm. var redzēt, ka kaut kas nav kārtībā ar nāsīm. arī acīs tev tāda dīvaina liesma. vai par kaut ko brīnies? vai jūti, ka esmu tevi nodevis? tu vienmēr visam rodi pareizo izskaidrojumu. es vēl nekad neesmu tevi redzējis tik skaistu esam. vai neesi sastrīdējusies? es vēlētos iedzert, bet nezinu, kā to pareizi pasniegt. viss ir atkarīgs no tevis. ja spersi savu kāju, manās acīs zaudēsi vērtību. no skata vien var pateikt, kas cilvēkam aiz ādas. nevajag pat iztēli, vienkārši lietot pietiekami daudz zāles, un ļaudis sapratīs, norakstīs tevi kā augstāku būtni. Alvis stāv ceļa malā ar māsu pie sāniem un blēņojas. viņš pats šeit ieradās, viņu neviens neaicināja. diemžēl to nevarēs novērst, jo māte ir darbā,

bet viņš pats nespēj par sevi atbildēt. pa nakti man pilnas ausis pierunāja. stāstīja, ka tēvs ar viņu nerunājot, neatbildot uz viņa jautājumiem. kas tam par izskaidrojumu? Alvis smīn, viņam acīmredzami kaut kas nepatīk. vai tev nepatīk mana iemītniece? viņa vēl mācās skolā. būtu tu labāk gājis toreiz skolā, tagad tev ietu labāk un nevajadzētu slēpties grāvī un ieraut katru reizi, kad jūti kaut ko nelāgu. es jau tev otro reizi aizrādu, bet tu man tikai rādi garu degunu. arī šoreiz tāpat. vienalga, es tevi audzināšu kā radniecīgu. es tevi laidīšu skolā un tu beigsi liegties, ka tavs sapnis ir saistīts ar tavu vārdu. es neturpināšu, lai tu vari turpināt savus pieskārienus, bet uzmanies. tevis turētāji var sākt žāvāties un tad tavs vārds neizturēs spiedienu. kas par bet? vai esi galīgi savilcies mūlī, ka tev nav ne jausmas par to, kā nav bijis. tik tālu nu esam nodzīvojuši, nodzīvojušies. vai tu vienreiz savāksies?! izskaties kā satrunējis cilvēks. iedomājies tikai, kas būtu par nelaimi, ja pēdējais cilvēks izrādītos tu. visas cilvēces vēsture uz tavas muguras, tavai izturēšanai. bet es pati? es pati neesmu labāka. labprātāk paļaujos uz tevi, kas mani ir tik dikti sāpinājis, it īpaši pēdējā laikā un skolā. man patīk dusmoties, bet pavasarī dusmas pāraug mutuļos. kāpēc tā notiek, nemācēšu pateikt.

es jautāju vēlreiz, vai tu brauksi, kamēr es gaidīšu? lieldienas nav tālu. ja pārdomā, tad brauc mājās, nelieto bezjēdzīgus vārdus. es varu tevi novērtēt un apskaut, bet, ja dikti gribas zināt, varu arī pajautāt - kāpēc? tā nu mēs dzīvojam. ne šeit, ne tur, turamies kur nu kurais. bārdu atkal atlaidis, paaudzies mazliet, tēlo sīko, saka - es tev atnesu dāvaniņu. sīki smiekli, tielējas un tiepjas. tas ir tas īstais, es tev patīku. kad Inga ienāk pastāstīt, viņai nopakaļ velkas izbāzts krokodīlīts. Inga pagrozās pa istabu, pastāsta šo un to un prom ir. nevajag sadomāties, neesmu jau kaut kāds apsēstais. vai tad nevar redzēt, kā esmu audzināts? tas arī viss. katram tiek savs kumoss, un tad katrs slēpjas stūrī, lai tiktu ar to galā. kad krūmos kaut kas sakustējās, visi karinieki sāka bažīties apkārt, kāroja uzzināt, vai ilgi te vēl jāuzkavējas. dažs uzreiz sēžas virsū mocikletam un, ar vairogu aizsargādamies, meklē glābiņu. es tev par viņu pastāstīšu, viņš visu zina, viņš ir kā pasaka. lai kā arī nebūtu, šoreiz ar jokiem tālu netiksim. mums jau šūpulī ielikts, ka galva sāks šūpoties, kad tuvosies briesmas. padomā par to, es teicu un turpināju cīnīties ar bārdainu pūķi. rekur lido viņa roka, bet tur aizlido krekls. ko padarīsi, viss vienās driskās nāk mani apraudzīt. nu, ko pastāstīsi, draudziņ? vai nebūtu vienkāršāk visu sākt no jauna? pati jau neesi nekāda tīkliņzeķe, paskaties, kā iet tavam tē-

vam. skaidri var redzēt, ka beidzot esam nonākuši pie kopsaucēja. es tomēr gribētu atvainoties, ka esi tā izdarījusi. tā vienkārši nebija smuki. sākt katru dienu, pašai apzinoties savu ierobežoto redzējumu un beigās apjēdzot, kas esi. Alvis uz šo dikti priecīgs, saka - es jau ilgi tevi gaidīju, ilgi nebiju redzējis. kā pārmaiņas tevi ir ietekmējušas? vai neesi sākusi nēsāt kādas neierastas drēbes? un kā tev patīk mūsu laiks, vai nav nemērā nelaimi nesošs? šodien atnācu tā vēlāk, jo nomaldījos, dzenāju mazās nelaimītes pa pamestām ielām, iekams nonācu pie aizturētajiem. tie visi tādi priecīgi, zālītes dabūjuši. esot aiztaupīts kalns nepatikšanu. kā maksāsiet? par to ne tagad. kad krītīs pirmais sniegs, tad reiz redzēsiet, kā iet māsiņām, tad atzīsieties, ka ne pirmo reizi. Karla uz to visu noskatās ar profesionālu aci un izdara piezīmes bloknotā. vai dzirdējāt - viņa iesaucas - šiem esot plāns, kā pieķert nezāles. pastiep tik roku, un Alvis to negribīgi satvers. še tev, tāda veiksme. vai nav vienreizēji? es bikli paskatos pa logu, tur mamma ar šujmašīnu irdina kalnu. nāks ziema, vajadzēs sēt kartupeļus. rau! ko tā izcēlusi! vai, paldies, dēliņ, man tagad visa gulta tāda pacilāta, būtu tu redzējis, kā vadīju savas dienas līdz šim. visi ceļi aizputināti, bet Alvis piedurknes uzrotījis ņemas pa iekšām, mitina iekšā ārā, dod solījumus. nevienam vairs neticēšu!