|
ceļš bija apledojis, bet tur neko nevarēja padarīt. pie durvīm jau pulcējās tauta, dažs labs bija garšļaukus. Inga to izmantoja. pamodināja kādu nejauši izvēlētu un parādīja pulkstenī, ka ir jau pusdivi. durvis lēni atvērās, un tajās parādījās kursu vadītājs. ja mums šodien paveiksies, mēs dabūsim katrs savu istabu, kurpes un veļas grozu. ja tēvs mūsos saskatīs iegrožotas iegribas, viņa skatiens satumsīs un viņš teiks - ejiet mājās! noliecos pār viņa guļošo ķermeni un noskūpstu pieri. viņš ir pielicies pilns kā uz ielas atstāti apavi. viņš atstumj manu galvu, un viņa pirksti sagrābj mani aiz matiem. es brīdi ar viņu cīnos, bet viņš gūst virsroku. pūt! es saku, un viņš pārtrauc savu elpu. lai gan es nevaru droši spriest, jo tā visa bija spēle. mēs bijām kopā jau pārāk ilgi, tādas lietas. kāds puika pieskrien pie manis, rausta aiz piedurknes un dīc, lai es viņu iemetu dīķī. es kārtīga meita būdama saku - nekā nebija, bet viņš sāk veltīgi taisnoties. es klusēju. aši atšņorēju kurpju auklas un pievēršos skatam sev priekšā. kopš esmu šeit ieradies, visi klusē, atbildes ir jāgaida nedēļām ilgi un tēvs pastāvīgi aiziet. es apskatu savu istabu. tā tik vēl trūka - stūrī sēž Alvis un čubinās ap papīru kaudzi. aiz viņa ir durvis, un viņš izliekas mani neredzam. es pastiprinu savus soļus un saku - mēs visu sarunāsim rīt, bet tie ir mana tēva vārdi, man pašam nekas nepieder. mēs satiekamies nākamā dienā un visas metāla detaļas sāk rūsēt. es padauzu sabojāto metālu pret sienu, un apkārt satumst. nekāda runāšana laikam tomēr neiznāks, viss jau ir bijis, tomēr berzes rezultātā šis tas izkristalizējas. vājākais pārnāk mājās pēc matemātikas, atzīmes un liecības. bet tas, kuram graudi ir garantēti, saņem mantu par tumšu skatienu. tēvs nopūšas, tas nav viņš, tas nav Alvis, tā nav viņa vaina, viņš tikai mēģināja iekļauties kopējos politiskajos plānos, bet nu seko atmaksa, un viss notiek kā sarunāts. viņš iekrīt galējībās un rīta stundas pavada cīnoties ar savām acīm un Ričarda apsmieklu.
|
|
pagājušajā laikā ieradās revolucionārs un kolekcionārs. dārzā kāds runāja, balsis bija dzirdamas cauri koku šalkoņai un tam, kā Alvis agrā rīta stundā iznācis satikt savu māti. Alvi, ja tu jūti, ka viņa tev neder - teica māte - met viņu ārā, ver vaļā un nevilcinies, nekad neaizmirsti, ka esmu tava māte un ka mana masa vienmēr būs ar tevi. bet šonakt? šonakt viss beigsies, viņa teica. viņas balsī bija jūtams vīra skatiens - tāds, no kura nobīstas pa gabalu, bet viņa nemēģināja paglābties. viņa izmēza istabu un sāka iet kopā ar Ingu. kad mēs iepazināmies, es vēl nebiju satikusi tavu tēvu, bet visam pienāk savs laiks, un paskaties, kādi mēs tagad esam laimīgi. nekas no tā, kas ir kluss, nespēj mūs satraukt. mēs vienmēr esam ceļā, un brokastis mums min uz papēžiem. tas var šķist nejēdzīgi, bet neviens mums neiedrošinās bilst ne vārdu. es tikai pakratu ar pirkstu, un uzrodas vesels bars cilvēku, kas ir gatavi mums sekot. es sekoju viņam, bet mums seko visi norādītie. es sarindoju krēslus, saliku blakus vienu otrai virkni rakstāmmašīnu, un mūsu ceļojums varēja sākties. man noņēma pirkstu nospiedumus, un tas bija redzams logā. es biju neprātīgi iemīlējusies, un kas, neko, tā mēs dzīvojam. tēt, vai tu jau izdomāji? es saprotu, ka tu gribi ēst, bet, tēt, mums ir norunāta tikšanās. saproti, es neesmu tik līksms kā kādreiz, tu mani diezvai atpazītu, bet man joprojām patīk spēlēt, es varētu stundām skatīties tavā pakausī. ar skrūvi pakasu pazodi, sasienu mazliet ciešāk, un mans lepnums atkāpjas. es domāju, ka tad, ja būtu jūs audzinājis stingrāk, jūs nāktu šurpu daudz biežāk. bet te nu ir mana roka, es to pastiepju pret tevi, nāc, mēs izskatīsimies līdzīgi, mūsu mati, mūsu acis. ķēms! tu izskaties tā, ka drīz taisītos tīties, mīlinies tik te kā šarmants lēkšķinieks, bet met acis uz jauniem skuķiem. aizdedzies! paņēmis no šuplādes cigāru, viņš noskatījās, ar kādu pētījošu skatienu viņa tajā raudzījās. es labāk paklusēšu, esmu jau pietiekami sējis apjukumu, manā klasē nebija tik smukas meitenes, bet turpmāk es visu mēģināšu labot, turpmāk tā vairs nenotiks. mēs apkoposim savu darbu, un tu labāk spēsi novērtēt vīrieša dabu. viss, kas paliks, būs noskaņai, nelīdzēs plikās pleses, pusratā pamests vezums, un nekas mums netraucēs.
|
|
līzinga nodaļā nepieņēma kristālu, aizbildinoties ar to, ka mute ir aizvērta un svīst. joprojām nebija skaidrs, kurš klusē. vai tas viss izdomāts? vai velnišķīgais plāns iet uz beigām? lai to izdomātu, noteikti būs vajadzīgs laiks un vīru spēks, bet par vecajiem tikai labu vai neko. pret vakaru piedzīvojām kaut ko neparastu. mazliet sāpēja kauli, bet ar nelielu draudu palīdzību izdevās pārliecināt pilienus, ka tā nav viņu vaina. viņai bija atļauts izlikties par vīrieti, bet viņš cieta no apziņas, ka ir atstājis zilumus uz sveša ķermeņa. viņš deva savu vārdu, ka klusēšana viņu neizglābs un kaitinās. vēl vairāk - viņš teica, ka pats tiks galā un izaicināja savu tēvu, sakot, ejam! gājām jau arī, un tēvs meta bažīgus skatienus pa malām un knibinājās ap pirkstiem. man jābrīnās, cik bērnišķīgi var izturēties pieaudzis cilvēks. darīsim to reizē, es ierosināju. iesim pie friziera un izliksimies, ka viens otru nepazīstam. tas noteikti paliks atmiņā kā varens triks un izdedzinās visu to nepārskatāmo lauku, kas mūs šķir. es pamodos kopā ar Alvi un jutu, ka pusmiegā pār mani kāds noliecas. tās bija Alvja sajūtas, un es par tām painteresējos. gribēju zināt, vai tas viņš, kas pār mani noliecas, kamēr sapņoju, tomēr tā neizrādījās taisnība. es paraustīju plecus un aizvēru acis, nekāda kaifa. ej, es viņam teicu, bet viņš kavējās. es apsēdos blakus uz gultas, lai mēģinātu viņu iedrošināt, bet viņš tikai raudzījās uz mani tukšām acīm un turpināja sēdēt. vienā brīdī es viņam uzgāzos virsū, bet viņu izglāba Karla Bruni. es pēc tam ilgi turēju roku uz viņas ceļgala, bet viņa mani kutināja. tev ir ļoti skaisti mati. liecies mierā! nē, patiesi, visu to laiku, ko pavadīju pie Alvja, es domāju par tevi un tavu māsu. neviens cits mani tā nespēj sasmīdināt kā viņa. Alvja jaunākais atklājums ir nostāties kājām plati un draiskulīgi raidīt piezīmes nepazīstamiem cilvēkiem, nepazīstamiem zēniem. visvairāk viņu uzjautrina tas, ka viņi to nekad negaida. pagaida kādu brīdi pilnīgā sastingumā, un tad jebkurš var tos pārsteigt ar acs pamirkšķināšanu vien. tagad pārbaudīsim jūsu pirkstus, paskatīsimies, vai neesat aizticis spriegumu, kamēr Karla Bruni bija prom. Alvi, jums ir jāsaprot, ka jūsu pēdas ir vienos pelnos. tie nav nekādi joki! ja mēs atlaidīsim jūsu ceļgalu, jūsu kājas nolaidīsies uz grīdas un Karlai tas būs sāpīgi. vai jums tas nešķiet nelāgi? vai varat nostāvēt? tagad raugieties taisni uz priekšu un vajadzības gadījumā ienāciet.
|
|
|