|
šķiet necienīgi, ka dators ieslēgts, viņam tur iekšā viskas griežas, bet nekas uz viņa netiek darīts, tad vismaz jānospiež daži taustiņi |
|
bet vispār es rakstu savu pirmo romānu. biju tā iztēlojies, ka varētu vislaik tik to vien darīt, bet pasēžu pāris minūtes, vienu lapu pierakstu un viss, gribas kaut ko citu, gribas datoru. kā tad es ar roku rakstu? jā, un neesmu drošs par smēķēšanu. vienmēr kad atmet jo sāk palikt pretīgi un kājas tirpst un nekrakšķ vairs tad aiziet uzsmēķēt izskatās emocionālajā atmiņā tāda brīnišķīga nodarbe, lai gan pie pirmā dūma jau iestājas anālo muskuļu atslābums un nožēla un jāpārslēdzas uz to režīmu, kurā var izdzīvot jeb atkal visi pūliņi vējā. tāpēc jau tos klasiķus lasa, lai paņirgtu par viņiem, cik lielos vaiga sviedros viņi ir skribelējuši. turklāt dabu nevajag saudzēt, pietiek uz viņu paskatīties lai tas būtu skaidrs |
|
ar ko mums vislaik ir jānodarbojas tas ir kur likt toksiskos atkritumus. es pažēlojos par to, ka romāns nerakstās un tas aizrakstījās. tas ir kā es būtu bērnu laukumiņā noracis dažas mucas ar radiāciju. es nepretendēju uz stilistiku, mammai arī neprasu, ko likt slīpsvītrā un ko rakstīt zem līnijas, jo man rūp, ka nesaprot, ka es nesaprotu, ka gadījumā ja neliek komatus tur kur zina ka jāliek tad var tēlot ka zina arī tur kur nezina, bet tas tā tīrākā protokolēšana, nevajadzētu aizrauties |
|
man arī ir jādzīvo es neesmu tikai ražojošā vienība tādēļ man manus nierakmeņus gribās staipīgā lipīgā mitrā gļotā, ko es tagad daru, bet ja kāds starp bērzlapēm var atrast labu sēņošanas vietu, tad kaut kur pļaņčkās atradīsies arī kāja ar zābaku un tā būs vērtīgā. varbūt kāds atradīs arī tur, kur robots izlaboja nekur |
|
godzila atnāk tikai sapņos ir jāatbild par savu novatorismu ja pārkāpj robežas es neatceros ko es tur ar sevi toreiz vienojos kā man bija jādara bet zinu ka tagad man tas nav vairs simtīgi skaidrs tāpēc es laikam izmēģinu no jauna točna zinu ka tā jau esmu darījis rezultāti bija tie pat tagad ir jūtami bet es nelielos es vienkārši saucu atmiņā kā atnākt gulēt bez gultasveļas un tad pielaist gultā sēklu un mitināties uz pašas maliņas kamēr uz tevi sāk rūgt ka tu guli kā trakokreklā uz ko tu saki lācītis un izpis pa durvīm slapjā sniegā pusmiegā brauc troļļukā tad ēd pīrāgus un dzer kafiju tad pis pa trasi sēdi drebi un pamiedz ciet autiņā vadafakā no rīta gulēt iet ir tizlums tad jau labāk notrollēt un pagulēt diendusu nevis staigāt galvu spainī un šļakstīt netīrās grīdlupatas augšā lejā pa saules akmeni |
|
vai arī tās ādas stiletes defilētu muskuļu saturēšanai vai emocionālā gnu saturēšanai kad no rokas neēd bet cērt mugurā piesi kad tu pasaki tad pis pa trasi kraties gar tramvaja sliedēm un ēd no kases uzpis pa dirsu ar kāju un kaut vai lien kokā kvadrātmetriem gara baigi vajaga rauj aiz matiem un bāž mēli acābolā savāc savas vestes no manis ar visām rūtiņām aizvāc kaulu āķus un piebetonētos zābakus izmērs 38 bet te jau es pārspīlēju vienkārši saredzēju iespēju pavedienu bet tas jau maita kavarnijs sučka parāda pigu un miklājos iekšā padauza |
|
vectēvs arī grib iet daži šeit saņemas rakstīt bezsakaru bet vairāk par dažiem ierakstiem viņiem pipiska netur |
|
es esmu nenopietns rakstnieks, piedodiet. kā var tik vieglprātīgi izteikties par romānu, ko rakstu. puķītes lido un zivtiņas vējā |
|
simts brašu buldogu kalniņa galā
vai vai
vai vai
kalniņa galā |
|
es vairs nepresēšu civiliedzīvotājus jo viss tiek pavērsts pret mani. katrā ziņā lielākā daļa, bet kāda daļa arī atlīdzina. varētu aiziet pameklēt, kāpēc un kurā brīdī mana somiņa ir kļuvusi fiksēta izmēra kā kaltēta āda, ko vairs nepastaipīt lai iemauktu pāris papildu zirņus un trubiņu aroniju klausināšanai mājas vizītes ir tik bagātinošas, zināt, vienmēr satieku jaunas emociju kombinācijas tur pamāte slēpjas patrepē tur meitiņa palikusi grūta kāds izšķērdē saimniecību bet vēl kāds uztur sakarus ar nevēlamām personām. ielikšu vāzē taisnu banānu un skatīšos uz to it kā tas būtu radio |
|
es esmu tik infantils ka joprojām neesmu izkalkulējis kā vislabāk paust savu apmierinājumu. piemēram, ulvja ieraksts par 1905. gada bērnu. es gribētu kaut ko pateikt, kas mani attēlotu kā pozitīvā dispozīcijā esošu kāds es esmu, bet es nezinu ko lai īsti saka. viens variants kas ienāk prātā ir paņemt attiecīgās personas stāstījumā izmantotos varoņus un tā kā turpināt naratīvu ieviest savus pagriezienus, bet neesmu drošs vai tas nav pārāk korķīgi kā corcy. tādus variantus kā viena simbola atzinību kā smaidiņš vai tur vēl kaut kas neveiklāks kā izsaukuma zīme tādus es vispār vairs neapskatu, tādēļ esmu apjukumā. nezinu arī vai vajadzētu nonākt pie tāda konsolidēta reakcijas modeļa varbūt vajag arī turpmāk atstāt visu gadījuma ziņā, zinu tikai ka tad vai nu paliek nekas nepateikts (un šī ir svarīga problēma cibā) vai arī atliek apmierināties ar kādu pirmo asociāciju kas nekalpo limitam tam kungam |
|
ejot pa šo atdraugošanas taku es savus lasītājus pakļauju starojumam, ko pat ģenētiskie paātrinātāji nespēj kontrolēt kur nu vēl es ar saviem pārspriedumiem, kad purpura rozē spilgti dzeltens miljonkājis pa taisno tēmē uz sauli savas ačgārni uzvilktās slēpotāju brilles |
|
lai kustētos ir jābūt ļoti maziņam savādāk uz pagriezieniem sanes dažādas ķermeņa daļas kā bitei stropa lejasdaļa liela resna bagete uz kuras apsēžoties nevar aizsniegt zemi |
|
kas ir bāzis galvu ārā, tas zina skumjas. kas ir izlīdis, tam jāvalda pasaule |
|
oi cik melns paralons bija zem tā, ka es kaut ko negribu, jo domāju, ka negribu, jo tas neatbilstu, bet es īstenībā gribu! bet nejau tā, ka tas tagad atbildīs |
|
man laikam vajadzēs lielu akvāriju vai tanku ar slēdzamām durvīm, kur nosūtīt visu to, kas grib līdzināties manis saražotajam |
|
svarīgi nošķirt to, ko gribu es, no tā, ko, manuprāt, grib citi, piemēram, kad kopīgi jāskatās uz nosacītu vienību zīmējumu man bieži ir tā, ka saku sev, ai tie citi jau nemaz negrib skatīties un tādēļ es paliku skābs, lai gan patiesībā ir tā, ka skatīties negribu es, bet laikam uzskatu atkāpšanos par nepieklājīgu, bet vēlāk, cenšoties kompensēt savu pārāk jūtīgo pieklājības apziņu, sastrādāju tādus niķus kas jau iziet ārpus pieklājības nepieklājības un vienkārši paņem uz krūti kā atļaušanās pārāk daudz |
|
ojārs vācietis dzēra šņabi es spēlēju datorspēles visa albuma звезда по имени солнце garumā staigāju pa trubu šurpu un turpu ir tur viena tāda vieta, kur virsma ir plakana šodien tur pretī bija izmesta maizeskaste bet tur tālāk pie kokiem var šūpoties jo apakšā nekā nav |
|
|