|
citām planētām cilvēki ir tāpat kā mums krievi? |
|
ja teikumā ir gripas draudi un turpat blakus ir stingri secinājumi, uzsverot vajadzību pēc koordinētas reakcijas uz jaunajiem gripas draudiem, tad šie gribas draudi izklausās tādi domesticēti, bet, vai tā tiešām ir. šo jautājumu mūsu korespondents dosies noskaidrot uz labierīcībām. ne gluži piemērotākā vieta šādam stingram secinājumam, piekritīsiet |
|
ir latvieši, ir krievi un ir smejmūni |
|
Es sāku ēst, kad lauki un meži vēl bija lauki. Jūs prasīsiet pēc atšķirības starp dažādiem, bet, vai tas tiešām ir piemēroti. Ja tā padomā par objektiem, kam jātiek cauri un vajadzības gadījumā tie jāapstrādā ar skābi, tad man piemetas nieze. Neko tur nevaru padarīt. Sākoties gremošanas procesam, subjektivitātei nav liela svara, tikai dermotologi mani spēs nomierināt par pasaules bojāeju. Tāds nu es esmu. |
|
Definējamais brīdis starp ieņemšanas beigām un sākumu kā baiļu iemiesojumu. To traktors Fredis laipni atvēlējis skrienošs pūpēdis un tik vien kā salmi par visu galdu ir savs noteicējs bet vienos no tiem kā kruts kā mazliet druknāks un pārējās pakāpes klucīšos iesprostjis atbrīvojiet! bet tas neklapē ne ar ausi ko tādam var pateikt. Ainavas ko viņš vēroja apzināti attālinājās ne mazāk ātri kā visas tās parpalas kas traucēja elpot būsi jauki pavadījis laiku viņam piebikstīja pie kājas un galva sagriezās, lai vēdinātos šajos pēdējos brīžos kas bija pieejami bet vai tie tiešām bija pieejami? |
|
Bosiks no Freida un Dostojevska bija saklausījies pa galiem sagrābstītas bet ļoti labi noasinātas un durt bija tīrais prieks. Orientālā Spānija ir burtu cilvēka lielākais raksturotājs lielākais avots kurā indulģēt savas pekas savas zarainās kājas savas zvīņainās kājas prātulām apkāries tas nesās cauri tuksnesim neredzot stikla sienas grieza sev matus ar nejaušiem starpgadījumiem smiltis ēda smaganas drausmīgās slāpēs visas acis tādas kā izkostas bet tas viss atmaksājās ar daudzkārtēju stabilitāti nervu sistēmā. Pie civilizācijas sasniegšanas viņš jau bija kļuvis par citu cilvēku, vairs nekādu matu ērkulu, nekādu lieku drānu tik vien cik vajadzīgs kārtīgām dzīrēm un mērenai izdzīvošanai skarbos apstākļos. Nesasietās izsmalcinātu sajūtu buntītes karājās gar logiem un vēdināmais dēlis bija atbraucis apraudzīt radus jūs radi jūs nu gan dzīvojat kā pa migu ne dienas sauli ne nakts varenību neatzīstat par pienācīgiem pretiniekiem ko tad es jums rūsganā krāsots skapju meistars varu piedāvāt tik vien kā uzkliegt lai vācaties malā mans ceļš mana maize un es kā kūkums jūsu durvīs uzpampšu un liegšu jums skatīties man sejā |
|
Tie bija iespaidu gadi, visa Itālija bija iespiesta man rokās, un es nezināju ko ar to iesākt sabradāt auklēt kā gabaliņu zara skūpstīt un piņķerēt matos, bet tad atnāca 2.maijs - brokastu laiks un visiem puduriem sirdī iedūrās karantīna. Es atzīmēju pogas telefona numuru un noliku sev priekšā veselu gaidīšanas gadu. Ja es apprecēšos, tas man nedarīs godu tā viena iemesla tā divu iemeslu jau vesela strīpa sastājusies un liec man kājas ceļos es neturu tur kāds cits kur ir mana palīdzība kur ir papildspēki un viss izbirst caur pirkstiem kā petūnijas rudens lietū |
|
Es esmu utilitārists, bet es neradu nekādu jēgu. Man vajadzēja divus gadus, lai sāktu ietot garumzīmes, un astoņus gadus, lai sāktu lietot lielos sākumburtus. Beidzot lieti noder 24 collu monitors, kur izkārtot post-it lapiņas un ģenerētu ķengas, kā dara izbijuši alkoholiķi esmu pārliecināts, ja dienasgrāmata pārtrauktu dzert viņš jums tik ļoti nepatiktu jau tagad viņš gadu gaitā ritinās pa trepēm lejā pretim jūsu pavērtajām rokām kamēr viņš kļūs vēl mazliet ciniskāks tikmēr pauls tomēr ir atradis kādu patvērumu un nolīdis no tiek kaitnieciskajiem vējiem, ko es sev piedēvēju, iespējams, es maldos tādos džungļos, no kuriem iznākušais būs visu tēvu tēvu X ar lielām kājām un nekādu galvu, jo vienkārši neatliek ne vietas ne arī maikā var sastūķēt visas tās krūtis, kas pulkvedim izaugušas uz muguras, kā smejies, tautas teikās ir deva krietnas patiesības un vai tik mēs būsim tie vienīgie kas apzīmogos uzplēstas durvis. Nākotnes vilciens pašos motto dziļumos saka: es zāģēšu, es atdalīšu plaisas no koksnes nelabvēlīgās kompānijas, mēs atbrīvosim garaiņus, kas gadsimtiem ilgi ir mocījuši mūsu prātu, mēs raudāsim par sāļo lietu nodarījumu un šņukstus rāpelēsimies pa stāvām klintīm, kamēr pār mūsu galvām nāks Giljota vārds, šis asais priekšmets, kas neplēš, bet korekti norāda uz izdarītajām kļūdām |
|
Mārtiņš Korsietis deviņos no rīta piezvana Mārim Oltem un saka šādus vārdus. Faktiski ikviens cilvēku projekts galvenajos vilcienos raksturo automašīnu. Uz to man ir ko atbildēt, nodomā Māris, kas ir kārs uz dažādām piņķerīgām lietām, un tā tas diskurss aiziet tīrradņos un sapņos. Grūti būs to visu atpiņķerēt, ieminas Mārtiņš, un viņu starpā nodibinās sapratne. Reihs man par laimi pēkšņi radīja situāciju, kad visa mana dzīve sāka iet uz augšu, tas bija apbrīnojami. Tikai padomāt par visām tām iespējām, kas paskrien garām nemanītas, tad atgriežas, lai liktu par sevi zināt, un neviens tām nepievērš uzmanību. Katastrofa! Bet tikai no attāliem punktiem redzētas zvaigznes mums sola debešķīgu laiku un šo apstākli ņēmis vērā karavadonis Madonna izskrēja lauku strēlēs un aizslēdzis aiz sevis vai ik katru vārtu velteni izplēnēja tievā gaisā. Es uzreiz nospriedu, ka tur kaut kas nav kārtīgs būdams tēvadēls būtu izsvēpējis visu nelabo un pasaucis palīgā elektromontāžu, bet dievsvienzin kur tas nobarikādētais ērms bija izpīpējis nevaldāmus smieklus pār visu nācijas godu. Tas būtu jāpārtrauc un jāizbeidz par visām reizēm vienlaikus, lai neliktu maldināties pilsoņu prātiem, lai liekais nestāvētu acu priekšā, lai lietus, šis izsmidzinātais domgrauzis, šis kas tur priedēs aizķēries tas jau raudulīgais Juris, klausies, Jura bērni sastājušies rindā pilsoņu kara gaidās asmenis kā tīrākais ievainojuma atspēkotājs, nekādu gudrību no zemes neizraksi, tā no gaismas pliekanā tesmeņa izzīdis .un. konglomerāts ir nosvīdis (pārveidot, renderēt, ko tu saki). Pārāk daudz atskaņu, lai es to uztvertu nopietnu, kāpēc man vajag svešu zvīņu, likties uz auss mērcēt kabatas pūdercukurā izbeigsies raugs un nāksies sēsties uz cukura ar .viens no tiem alkoloīdiem. medī jau arī neviens nepieskata, caurkritis (svītra no pēdējā vārda uz augšu pa kreisi līdz pusei pāri visam, lai mani nevaino un nepārbauda). |
|
Kas attiecas uz mani, tad es pusdienoju politikā, jo esmu ieķīlājis savu nekustamo īpašumu par labu kopējam un augstākam labumam. Ja mani aicina iemalkot glāzi tējas, es spurojos ar visām manā rīcībā esošām un nekļūstu tievs tikai no tā vien, ka man piedāvā brīvpusdienas. Ja glāze tējas man izskatās daļēji caurspīdīga, tas var liecināt tikai par vienu, bet, kā jau man skolā mācīja nebūt kategoriskam ir zelta ābeces zilbe, un to es ņēmis vērā graužos cauri laika apstākļiem un nekomunicēju ar ārpasauli, lai pavēstītu vai tiktu apvēstīts, tas man šķiet lieks šajos sapsringtajos laikos, kad un kamēr, tādēļ es baiļojos par visur izlēmēto feleļotu, kas aicina un aicina līdz kapa malai aizvada un tālāk vairs nekādas norādes, tik vien kā baiļpilns skaties tv ekrānā un es jau zinu, kuras pogas spiest, kurus kloķus raust sev ķešā un laimīgā pārsmaidā dreifēt kanālā pie rīgsdoms |
|
|