|
lubrikanti uzdarbojas un man par to ir jāatbild, bet es klusēju. es raustu gumiju un kāsēju. man lepra pienācās ar staltu stāju. es klusēju, man iešķieba zelta zobenu, es kāsēju. mati ceļas stāvus, kad ierodas matrozis un laimē miljons latu. godam kalpot latvijai, mon senjor. galva kāpās. es biju rudenī un laimēju rudeni. laukos izcēlies viesulis. metu gumiju pār plecu, trāpu vecu trapeci pa plecu. gāja laiks ar tramvaja sliedēm mūs sastapa uz ielas lomonosovs, mēs sastrīdējāmies. |
|
zirgu pastā izcēlās pasts un es apsēdos. es sēdēju brīdi un domāju par zemi zem kājām, par netīrumiem uz zemes, pie kājām piebrauca ārsts privātauto un solīja sadot pa ķeseli, ja neatbrīvošu vietu pie viņa iemīļotajām kāpnēm. es sadevos rokās ar Braslu un devos gājienā pa naksnīgām lēdurgām. mūs visus vieno pacans, mēs esam zemes dzīles, mēs esam rudens, un kauns mēs esam. devās zālē divas biedrības un rokas bija sadotas. es mērcēju mēli kālī un mūs visus biedroja nedienas. nekad nebija tik auksts, es sēju zāli strutās. mēnesī reizi iezvanās zvani, atpogājas pogas, kas nav pogas, bet dālderi. mēs esam instrumenti šajā cīņā. mēs lidojam uz ārzemēm. |
|
es pieceļos kājās šajā rindā, es gaidu savu kārtu. es esmu viss nimbā, mani nevar atšķirt no manas kārtas. es stāvu pēc burkāniem, esmu atnācis nodot dažus burkānus. es dabonu kapeiku burkā, man galvā nekā nav. es stādu plānu par burlakiem, es esmu tāds kā plānprātiņš. mēs gaidām sejas vezumos un raudam gaužas asaras. es apsienu seju ar lakatu, es graužu tērbatas bateriju. mans duracels ir mūžam atmiņās. es esmu katakomba, tu mans nārsts. mēs esam pamesti šai lidlaukā, kam beidzies gaismas stars, kas klejo pats nezina, kur klejo, tas klejo, pārnāk mājās, laupa kaimiņu stādus, meklē kalašņikovā priedes, meklē lodes zobos ietriekusies kniede. labi, laužam rokas uz aizmuguri, nākam mājās ar velnszinko. lustras. |
|
man ir vara, man ir kastes ar darvu, es varu jūs padarīt neredzamus manus draugus rugājus aizdzīt paskatīties, kā es strādāju rokas nepielicis. es gānos un mānos un mani strādnieki ir mani tulki. es lokos un goros un man nav nekādu padušu. es biju atlabis, kad man to prasīja un atkal gāzos slimībā, kad bija vaļa. es biju uz dienvidiem no berlīnes un es biju visur, kur mani vajag. tagad ļaujiet atslīgt krēslā, atslīgt šai caurajā glāze, kura pildas un iztek, piltuvē pildspalvas mani tur garšļaukus. es stāvu ar pieri sienā, pierē ir iesnas es redzu kulbu, kas paceļas gaisā un piens pārtop par pelavu maisu. mudīgas pārvērtības mūs visus salabo un tad nogādā adresē kurasawa. |
|
es esmu tēvadēls svētīts gars. man ir mans placdarms, kurā mani neviens netraucē. es gāju pa mežu esmu salatēva svece. es gāju pa mežu pēc puisīšiem un tērauda malkas. es gāju pār plec man plīvo azaids tas tuvumā tālumā sabārts un sasiets man pudurī palika aizgalds. es biju un tūtā mēs turamies brīvi mēs ar kalpaka jāni ar resno zuti marioneti svecīšu liesmās mēs raudam un lūdzam, lai iznes krastā kādu spaidi rūdas. bet nevar sabalansēt savas steigas, mēs ar grabažu pārlapojam mūsu vezumus un tad laižam uz rietumiem meklēt grabažas. sniegs mūs pārkūst ātrāk nevar tikt. esi uz ruļļiem uzdurts meklē kur piešņaukt kabatas. smeldze kā kailspuldze sniegā izdeg pēdējā cerība, būs jākrīt miegā. ar laidaru un liesu gaļas kumosu pār plecu pārmestu sutenera uzsvārci. meklē ābecē, kā tur nav, ābece ir kirilicā, tas viss ir no sākta gala burvestības varā. |
|
|