es pieceļos kājās šajā rindā, es gaidu savu kārtu. es esmu viss nimbā, mani nevar atšķirt no manas kārtas. es stāvu pēc burkāniem, esmu atnācis nodot dažus burkānus. es dabonu kapeiku burkā, man galvā nekā nav. es stādu plānu par burlakiem, es esmu tāds kā plānprātiņš. mēs gaidām sejas vezumos un raudam gaužas asaras. es apsienu seju ar lakatu, es graužu tērbatas bateriju. mans duracels ir mūžam atmiņās. es esmu katakomba, tu mans nārsts. mēs esam pamesti šai lidlaukā, kam beidzies gaismas stars, kas klejo pats nezina, kur klejo, tas klejo, pārnāk mājās, laupa kaimiņu stādus, meklē kalašņikovā priedes, meklē lodes zobos ietriekusies kniede. labi, laužam rokas uz aizmuguri, nākam mājās ar velnszinko. lustras. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
