es esmu tēvadēls svētīts gars. man ir mans placdarms, kurā mani neviens netraucē. es gāju pa mežu esmu salatēva svece. es gāju pa mežu pēc puisīšiem un tērauda malkas. es gāju pār plec man plīvo azaids tas tuvumā tālumā sabārts un sasiets man pudurī palika aizgalds. es biju un tūtā mēs turamies brīvi mēs ar kalpaka jāni ar resno zuti marioneti svecīšu liesmās mēs raudam un lūdzam, lai iznes krastā kādu spaidi rūdas. bet nevar sabalansēt savas steigas, mēs ar grabažu pārlapojam mūsu vezumus un tad laižam uz rietumiem meklēt grabažas. sniegs mūs pārkūst ātrāk nevar tikt. esi uz ruļļiem uzdurts meklē kur piešņaukt kabatas. smeldze kā kailspuldze sniegā izdeg pēdējā cerība, būs jākrīt miegā. ar laidaru un liesu gaļas kumosu pār plecu pārmestu sutenera uzsvārci. meklē ābecē, kā tur nav, ābece ir kirilicā, tas viss ir no sākta gala burvestības varā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
