|
mājās braucu tā - ar mikroautubus 1,5 stundas, tad 15 ar satiksmes autobusu, tad divas stundas sēdēju pie stacijas gaidīju, tad pa nakti septiņas stundas ar autobusu. no rīta atbraucis paņēmu vilcienu kādas 20 minūtes. tad 4 stundas sēdēju lidostā. tad 10 stundas lidoju, tad mani ilgi pārbaudīja un es ātri skrēju uz nākamo lidmašīnu, kas mani jau nepacietīgi gaidīja. nu un tad kaut kādu stundu lidoju, tad 20 braucu ar satiksmes autobusu, tad 15 minūtes gaidīju nākamo un kādu stundu braucu ar satiksmes autobusu, kurš bija līdz malām piebāzts un kurā raudāja bērni. mans čemodāns svēra 30 kilogramus, mana mugursoma kādus 15. vēl man kaklā karājās fotosoma un ap vēderu vēdera soma. jutos apkrauts un iesprostots it sevišķi, kad jāvelk ārā dators pie katras skanēšanas un visi metāli, tostarp josta. kad bikses krīt nost un tad somi sagribēja visu manas somas saturu apskatīt, bet mani jau gaida lidmašīna. vispār lidoju ar vienu lidmašīnu un skatos uz nākamajā biļetē, ka mana ļotene jau mani gaida, kad es ar otru vēl esmu gaisā. tad atbraucu mājās un skatos suns manu bēbīti izvilcis no somas un žļambā, nēsā pa māju. atņēmu, izmazgāju izkāru balkonā. šorīt no rīta vienalga slapjš, apmainīju pret dvieli un ieāķēju bēbīti pie skapja durvīm. suns sēž pakājā un smilkst lūr augšā. viņš izskatās mazliet pēc jēzus, bēbīts. |
|
tad vēl tā darīju, ka tūlīt spraudīšu ārējo cieto disku rozetē. strāvas atšķirības? ko tu, dators taču pats strāvu noregulē. mh. nokūpēja kā prieks 640 gb ar filmām un bildēm. tāda ne pārāk indīga smaka. nolamājos un ātri izrāvu rozeti. atskrūvējām vākus. tētis pieminēja kaut kādu spoli, kas varētu būt vainīga un izteica brīžiem mazas cerības, bet tad neko neatradām paņēmu pārveidotāju iespraudu kā vajag pienākties un nekā. neslēdzas, čušs. pēs brīža ieslēdzas un aiziet kā bitīte, pat var pa taisno ar torrentu lietot kopā. fjiu. zašibalovka. paveicās. |
|
mamma suni fotografē ar iestatījumu portrets |
|
atbraucis izkustējies esmu gaišāks nevis, kad man visi nepatīk, kad esmu pārāk sevī ierāvies. tāja. un tagad skatos uz citiem, kas ir tizli un viņiem piedodu, jo sirsnībai laikam pirmā kāja ir tāda ļoļoļi. es jau negribētu teikt, bet nevajag jau arī aizslēpties. un varbūt nevajag runāt tad, kad nav ko runāt. es pārāk skatos iekšā, tāpēc varbūt liekos traks, bet citi tikai dzīvo kā sienāži un ļoļoļi apkārt lēkā. ziema nāk ziema nāk. tas ir labi. rakstīju jau kā lasītājiem tagad un biju pacilāts, jo redziet, man ir ko teikt. bet tad atcerējos, ka esmu trimdā - lūk lūk, šajā vietā es sevī izmainos un neesmu vairs vērsts pret ārējo, bet ārā taču ir viss, priekšmeti, preces, transports, notikumi. |
|
atcerējos savu flikr paroli. vakar pie tējas tētis teica, ka gan jau vēlāk atcerēšos, bet es nesapratu, ko viņš saka, jo gadījumā, .. nē, es vienkārši citāti uztveru sacīto. es saprotu, ka es varu atcerēties, bet mana sajūta bija palikt pesimistiskam. tas ir mans saglabāšanās veidols un es nesaprotu teiktā nozīmi kaut kā draudzīgi, bet gluži pretēji nedraudzīgi. lai gan tās nozīmes visas kaut kur lidinās, tad kad notiek atrisinājums, tad es redzu pareizo lietu kārtību.
rekur mans bēbīts
 |
|
kū torrents ir kļuvis kantains no apaļa |
|
nolīdzināt saucējus un skaitītājus bija viens no stūrakmeņiem, bet pagaidi, kad saka nezināmo, tad var bieži blandīties pa purviem staigāt, bet beigās, ja badā nenomirst, tad iznāk kādā lauku sētā, kurā dzīvo skolotājs |
|
šajās pēdējās drēgnajās oktobra dienās
mazs zaķītis virs egles ik dienas levitē
vai tikai viņš šis zaķītis
nav apķēries mums apkārt
nav pieķēries, nav pielipis
un žņaudz un ņurca, speķis bārdā
svarcēlāja cimdos rokas mērcē pikts
dejo apkārt visbeidzot ar krējuma mērcēm uz biksēm
tautas stabulēm tik spicām
gramstās viduklī kur silts
vai tikai viņš šis zaķītis
nav viens tas, kuru sit ar piena dālderi pa pieri
kad trūkums organismā, niez
gar ausu pamatnēm un lūpu kaktos
tas sauju baranku ir aicinājis
un nāks rudens atnesīs animētus pautus
un izārdīs mežā tam guļvietu
un gulēs ezis, gulēs lācis
gulēs zaķis saules apspīdētā takā
un treknas laternu mušas
ar ūsām kā tarakāns skatās uz mums
vai nebūsim mēs šoreiz tik laipni
un neieliesim krūzē dažas marsa atraitnes |
|
rektālā gumija man piezvanīja uz nezināmu numuru
vai mani lūdzu varētu?
tā neesot ēdusi tā kā es
tā neesot gulējusi tik daudz kā es
bet, ko es, es esmu stiprs tēviņš
es karogā sevi attēloju
un ar olām neplātos
es sakuļos kā mazs cinītis
un dodu vaļā, tašču visus stūrus
ja redzēsi mani uz stensila
vai vienkārši armatūru apgāzīsi
kādā pa pusei redzētā kvartālā
tad izmēries, pirms iekšā nākt
izaujies, pirms peldēt dziļumā
un kad lielais vilnis piepilda jau plaušas
kliedz, ai kā kliedz tik spalgā balsī
kā jūras šalkonā mums zobi saskaras
un mēs bez ķiverēm
bez matu gumijām
mēs, kas vienmēr dzīvi esam zīmēti
mēs pārgaršojam dzidru putru
mums lūpās uzplaisknī jumis |
|
kas uzbira uz galvas
tas nav sniegs
nācu ārā no ateljē
ar mēteli zobos
biju piemērīt ortopēdiskās kurpes
lai aptiekāram prieks
kad ūsas saveļas bročkā
tas neviļus sāc lasīt svešus žurnālus
tad pieliec pirkstu pie deniņiem un deguna gala
un ieskrienies ar lielu paātrinājumu
tā
jā tā
lec gaisā tagad |
|
čota aizkari kustas no balkona puses |
|
gropiņas pagastā mēs būsim vezumi |
|
pavaļiļi braņirovatj šļuzi повалили бронировать шлюзы |
|
šādi es lasu cibu, lai neredzētu, kas raksta, noslēpjot jūzerbildes to var panākt. es biju sagatavojis kartona strēmeli, ko uzkar, bet tās vairs nav, tagad es vienkārši pielieku grāmatu, kas ir pietiekami gara visam ekrānam, nevis kā tā, kura bija tikai līdz pusei ekrānam un kuru es drīz pabeigšu. gandrīz aizmirstu, te bilde
 |
|
|