| October 29th, 2008 |
|
prezidents zzziža ierodas kancelē un vēlas apmeklēt vietējo skolu, lai redzētu, cik daudz meitenes vēl ir palikušas skolās, kuras tiek uzbuktētas kā kreiļa sāpošais plecs pēc maisu staipīšanas pa zzzīžu. tad ierodas meteorītu lietus un kladbišše ir nodarīts tāds pārestību vilnis, ka manas rokas pārtiek tikai no svētiem vārdiem. es ierokos atkritumu kaudzē un deķītī izšūtie strazdi mani ieaijā. es varbūt izskatos bēdīgs bērnības attēlu kaudzē, kurā ieracies lācītis mistiķis, bet tad ierodas arī tradicionālie ķekatnieki ar pintiķu māri kreiso kāju pārliek pār slieksni izkāpj no klēts pabradā pa gultu izšuj aizkaros tērauda sauli, nomaina riepas moskvičam sadziedas ar kapilāru dzejnieku vēdenbaumu klajo meli un sniedz mūsu valodas stundas ar baudas stabulēm sadziedātajā mērinstrumentu kleksī, kad no stavropoles izdzemdētais mietpilsonis mikāns iznāca no staļļa un sadziedājās ar dž dž, kas ar skaļiem smiekliem pavadīts uzvilka bikses, svārkus un apēda omleti un steidzās uz darbu apdarīt nepadarīto darbā viņam ielec klēpī cepeškrāsns un laižas pa striķi, lai diktētu uzdevumus bija jau arī pēdējais laiks, nosaka dzejnieks solniškins un dodas pēterburgas virzienā pakasīt aiz auss cāļiem un citiem garaiņiem no |
|
krēpes ir kā kārklu meldri
zirdziņam acis kā stikla ezeri
es bārstu pa zirdziņa galvu ar roku
zirdziņam prātā tikai viņa smailās ausis
paveries, iečukst zirgam ausī
palūkojies, kā veidojas horizonts
kā koki tajā ieaug un apgriežas
bet te, paraugies, te viņi nāk ārā
- iebaksta ar pirkstu ribās - spēlējoties
haha, zirdziņs nosaka
es brīdi domāju
vai tas bija jautri vai rutīna
zirdziņš uz mani skatās
es skatos uz viņa acu baltumiem
tie ir vienīgie ko redzu
divas sekundes simtdaļas
tad pamanu viņa brūno miesu
asti un ausis
un lielās acis
zirdziņ tu esi tērēts
ko es vispār ar tevi te daru
zirdziņš kūleņo un palecas |
|
vai arī citā dienā
globuss bija pavērts vaļā
uz sienām spīdēja rīta saule
un logā bija sapiņķerējušies putni
tie dziedāja
es sāku vērt viņu brāļu miesas
viņu pārlidojušo brāļu ēnas
uz sava ledusskapja durvīm
aiz tām būs ledus valstība
bet pagaidām es uzvilkšu siltas zeķes
mazi kaķi sapiņķerējušies logā
no putniņiem nav ne miņas
nelaidiet mūs ārā no kaķiem
saka žēli puntiņi
un mēģina ņaudēt
jo mums vēderā ir silti
mēs gribētu dzīvot arī tavā vēderā
un dziedāt |
|
kad apraksta mikrorajona sienas
kad ar mikro burtiem
tas ir,
kad krītu skatās lupā
vai kad izolatorā pēta drauga seju
kad var redzēt pinnes
bet tuvumā tās uztvert savādāk
tad pēkšņi ieved printera zagļus
un es jūtu, kā noklaudz metāla durvis
tas ir rūdīts metāls, sametināts šuvēs
es iebāžu pirkstu rētā un sildos
nav jau auksti
vienkārši kaut ko gribas darīt |
|
uz trepēm spēlējos ar lūpukrāsu
buntulītis izkrīt no pirkstiem
es paceļu
tas paripo pa pakāpieniem
es patipinu līdzi
līdz mana roka sastingst pie smailpapēžu kurpēm
ar asu purngalu
spers
tas nieks, es pacietīšu pazemojumu
es paņemu savu lūpukrāsu
un nokožu tai galviņu
man kaklā kaut kas iekņudas
man kuņģis nav kārtībā
es atglaužu matus
un iesitu mammai pļauku |
|
staba galā ieradās solnce un visiem piedraudēja, teica, nesitiet suni, nesitiet kaķēnu būsit nolāpīti ar dūri pa galvu nomira tīrradnis un ar staltu stāju mūsu sētsvidū ienesa brangu kuili. tas ir tas, ko tu negribi teikt un tas ir tas kas reiz notiks, ja paveiksies, tad arī mēs ieciklējāmies uz to, ko valoda mums liek darīt, kā tā predisponsierē un dara pa savam ar pieri pa dūri ar sarauktu pieri pa papīru mudīgi pie ulda muldašova rudaka mīlīgā balsī ienāk ciankālija buda un saka fiksi taisamies uz visām pusēm kur debesis sakritušās tur mūs gaida rudens un kad gārgaliņas nomiņģējušās ar statujām pa pliku miesu tad tās baltās pumbas ar gabalu gaļas uzmasēt uzrīvēt rīvētē patusēt ienākt ar galgamešu pa durvju viru un laizīt sinodes un laika gaitā tas viss var izrādīties neviļus sacepts vienā lielā masā un kraukšķīgos sniegotos kalnos manas meitenīgās aproces izvanda mušmures un siekalās ietērpies sniegotos kalnos pabijis es biju reiz tajās iesmu vācelēs, kas ar mums draudzējās, tāpēc es varu droši apgalvot, ka nevar palikt uz dzelzceļa un iekļauties sabiedrības omā |
|
vienu āmurīti iesvētībām otru divām daivām smadzeņu. iekāpt nepareizā vilcienā un laisties pa trosi uz aumaļām. es pienācu pie stacijas perona un ar vienu peso pieprasīju, lai visi man šiverē apkārt. es biju tajā tankā reiz pamodies, kas brauca uz abreni un stacijā, kad nepietika naudas nācās maksāt ar sūru darbu es berzu tualetes spoguli un redzēju kā aizmugurē kāds ņemas. pieliecu slotu pie poda vāka un uzkāpu uz angāra vāka, tur augšā spīdēja saule tur bija saslietas divdesmit trepes un es baidījos pats no sevis, ko nākamo es varētu tādu ļaunīgu izdarīt, tāpēc izvilku ārā aparātu un sāku iemūžināt attēlus kas paliks baltos gubu mākoņu pleķos uz jumta un saules apspīdēts gulēju un jutu betona smaku kā birste pa to dzenā putekļus skaidas un naglas un gatera saimnieks bija aizņemts ar zāģiem. es sanagloju garu kaudzi ar kastēm un lēkšoju pa mežu izvairoties no ērcēm bet neliekot arī tām vilties, jo visa mana pavadsvīta dabūja izbaudīt vīnā mērcētus uz atklātas uguns sutinātus zušus, kas mums to nekad nepiedeva, tāpēc mēs jutāmies itin labi ieturējuši maltīti, kas arī bija jāpierāda, tāpēc es tūlīt to pierādīšu |
|
bāli sārtos vaigos zvaigznes iemirdzējās
zirgs ar kumeliņu sadraudzējās
pina matus vainagā
nometās uz zemi zobus klabināt
tad pērkoni un zibeņi
un strīpainas kleitas
ābelēs jau zieds
debesīs lido iznīcinātājlidmašīnas
dārdina tēva rati
micē iemeties tītars
lepns
neko, iešu iekāršu kokā sveci |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |