|
uzkapilārēs augšā pa cietokšņiem, lai visi redz, cik daudz ir pienācis gals tautas masām. es biju tornī, kurš pilns ar debiliem, matu krāsas tenkām, melhioriem un dundegām. iegāju kādā priekškambarā, saliku rokas krustā, gaidiet, es ēdu. tad iesniedzies naudas gāgāns gāja un sastinga ledū un aizas gabalā izsnidzis budapeštas sikspārnis nosirmojis un darījis skādi manām bailēm par mudīgu iedzīvošanās biezenis izsnidzis tad atkal pagaida un saliek kopā divas brūtes no dzeltena kartona izgrieztos satana smilgu graudos. no otras puses saskrien atkal bērni prasīt, kā tas londonā izskatās un es raugos pa logu, lidinu dzērvenēs baisas atomsēnes un gaidu, kad silts parādīsies uz kodoliem. bija reiz tas lielais rūķis sapiķoja ledājiem murmuļus pa pavāru grābstīklī iedzēla saslējās uz pakaļkājām un laida murmuļojošu siekalu pret sienu, kas sagāza meža plates nominstināja sniega pēdas un laida uz murmuli ar bakurētainu dēli. ne nieka nenievāts londons. |
|
kaut kas jau no tā visa neliekas šķērms, bet no tāda augstuma, kad es jums saku, kad es saku, ka drausmīgi bailīgi ir augstumā, tad es domāju dažādi ar gibraltāru uz pusēm un ložmetēju pamestu pelageju. gāju uz iesvētībām uz svinībām uz garu kātu pakritu pret stilbu un gaidu, kad no manas aizas pārvērtīsies simts gadi slimīgas ainavas, bet tad ierodas budapešta sasien manu ģenerāli biedrības nama kāpnēs iesien pletni plātīzeram bikšu ailē, sasien brokantē nopirktas brokāta kleitas bantē sasien tik dziļi šīs bailes ir iesaistītas manowar bildēs, ka paliek brīv uz dažu brīd salikt rokas skeletona bikšu priekšā un vaidēt, ko par maniem sinopses kvēlajiem sniedziņiem bija iedomājies tikšanās ieminstinātais spiegs vasīlijs tāds, ka paliek bail nopirkt beigtu žurku un salikt miegu uz krēsla, lai tas izliekas par basketbolu vai beisbolu un liek man rokas aiz sēžas un staipa kreklu buratino stilā un klaigā, kad no marsa nolaižas žurku karalis un karaliene striļī cīgas uz rīgas ropažu stacijas krustojuma, kad vilcienam pietrūkst ogles, tas palūdz aizsmēķēt ormanis atsaka paliek uz vietas divas gadsimtu daivas pa pieskari iesēdiniet kosmoskuģī un raustiet ar pinceti |
|
no vieniem tas atkarājas, bet no otriem nevar saprast, ko prasa. es iesteidzos ātri pavardā un ir tāds jautājums - kas nodrošina man bruņas palikt neskartam lietū sniegū sniegū lietū. divas ejas bija brīvas un es ieskrēju pirmajās pagadījušamajās, lai izlīferētu starp barakudas melnādaino siluetu un dziesmusvētku siluetu melno apgarotību. es biju uz visām dūņām labi noklāts no vienas vietas, man pārmeta, ka nav daudzo to klavesīnu, kuru barankas paliek un atliecas, kad es visiem piedraudu ar sīvo. esbiju nodibinājis savas baseina čības tajā garajā atmosfēriskumā, kurā es biju un gribēju palikt, bet tad no manas iekšējās pasaules palika tikai plīvurs un darīja to ar atkārtojamības smiekliem. es iekliedzos, jo man kāds ieknieba, es iekliedzos, jo es nokodu mēli, es nokodu zobus un papīra gabalu no tualetes papīra ziepes pa gabalu un ziepju paliknis ar ūdens krānu kā divi čodari meklē manas zemapziņas dzīlēs stikla taru, kurai pielikt māksliniecisku marku ar bēkona sinedrioniem un sienāžos apsēdies labi sakulis olas un rokas tur klēpī, kas tālāk būs |
|
tas vienmēr ir drags vilciens uz pubertāti, kad ir noteiktais masu apjoms un to ir jāaptilpina ar sēklu varavīksni, tāpēc es saku un iestājos par to brutalitātes spēku, kas manī bendē nost kavalieri. gāju pa gadu rasu un izdvesu skaņu pēc skaņas, kad pēkšņi nobijos un saliju vienās drebezgās no meteorītu lietus ir rīts tāds drēgns iestājies un es jautāju i Ask, tu biji lidostā, kad lodes spindza un kad ledāji kustējās atmosfērā, kad lodes spindza visu nakti, kad ar pindzeli un tūbiņu krāsas iznācis naksnīgajās debesīs dievs ar savu dēlu cēla valsi un ansablī piedalījās nedalītā un gāja gadi ar dienām roku rokā gāja stundas un sekundes sekoja sēkliniekam pa pēdām tā mēs arī gājā visa varza, kamēr satikām salatēti un tam vaicājām, vadzi, tu biji tais bērēs, kad bērēja cūkas un kroplīšus kad bērēja, bet tas nevērīgi attrauc saka ņivņatna un gaida basu pret debesi kā pērkonu un izlēkā krustu šķērsu visu telpu kontaktu meklējumos un atrod arī atrod tikai pēc tam jau mēs no šejienes to vairs neredzam |
|
vai arī puikiņš tāds sasnidzis lietū līdz vīlītei līdz šķidrai apakšbiksītei salijis un kodī lūpu ķeksē sāļus ārā no iekšām šakāļi jau grauž nagus aiz stūra trin rungas gar betona samazgām gar betona smadzenēm, smaganām, trotuāriem šo bezgalīgo ralliju par manu svabadību es izlikšos par beigtu šajā grāmatā es būšu tās autors un līdzautors nomirs gonkās par basketbolu par volānu par galda siksnu plēšanu es biju un izlikos par zilo vali švali kvadalli makjavelli nedienas sākas tai brīdī, kad skapis aizbrauc priekšā durvīm, tajā sāk dzīvot īrnieki un piemēslot istabu, tad es iekliedzos spalvā balsī, lai laiž vaļā manus gigabaitu pavalstniekus manus teresē iespundētos govju ganus mārrutku zagļus ledeņu spērējus golu ieguvējus un abramoviča siksnas suņus tikai palaid pa zobiem dabū un atpakaļ būdā kost grīdā raut dēļus ar asinīm ārā maksāt ar saviem sejas vaibstiem kačāt muskuļus cilāt tēti un brālēnu visu nakti grozīties miegā un stenēt stenēt drepelēt dīdīties nevienu mirkli nepalikt rāmam un apēst visas indiešu pusdienas ar krepapīra salveti apsiet dakšiņu ap galvu un laimēt latu par ko nopirkt nazi apkakāt staļiņa attēlu sasiet rokas aiz muguras un lekt pa balkona durvīm uz lodžijas izliktajos puķupodos ilzīte mīmiski pačurā un pieliek saujiņu priekšā, neskaties tas ir dārgs prieks es nāku no ziemeļiem un mūsu ziemeļbriežiem tikai dienvidi prātā, ja netici paprasi papucim viņš tev parādīs velnu un dūrē iežmiegtu nāriņu, kad tā vienu aci pabāž starp pirkstiem, tad pasaulei iestājas beigas un es tev varun garantēt karstu vannu ellē, kas pilna ar sēru, ar mazām krāsainām konfektēm, tai visapkārt ir purvs un tā ienes divus tūkstošus dienā, tas ir ledeņu karš, tas ir kad maukas saceļas pakaļkājās un plūc ar zobiem koku lapas, tad ir iestājies ļistapads un es jūs visus ielūdzu uz savas lidmašīnas klāja dzert manas plikās kājas aumaļām vien, cik ilgi man būs jābrauc un jālido, jāsēž un jālido, jāguļ un jābrauc, jāpamostas, o, londona visa sniegā |
|
vai arī sūzana zontāga ierodas metropolē un bola acis, lai redzētu, kādu kadru ir nokadrējis biedrs lomonosovs. paldies dievam nepieminēja manu vārdu, noburkšķ tarkšķis un metas upē svelmēties kraulā peldēt kā beduīns. es biju tajās saules apstarotajās aumaļās, kad no sevaloda bikses pielicis kapracis devās divos lsd virzienos usd dolārs marka sterliņš nē es aizmirsu abreviatūru stūrakmenim, lielajam pīlāram, kas ar tangensu pa pieskari apūdeņots un nedodas rokās tajās lielajās purgās, kas paliek pēc pūdeļiem, kad nonāk ūdeņi un laumas tante ienāk mūsu prātos kā tērēts sindroms un es viņiem saku, lai izbeidz, bet nokaltēti āboļi dauza dūri pret stūri un dara to atkārtotos lecienos, lai izbilstu manas iekaisušās ādas prom no dalmāciešiem, kuru podagras kalnos miljons lepras slimnieku gaida savu kārtu uz sārta degsim brālīgi kā egles sniegā kā strazdi kalpaka bulvāra apvēdinātajā koridorī un darīsim sniedzīgas savas sajūtas kas ah deviņas stāvu mājas ar tramplīnu uz ādas dega liesmās begemotu midzenis un es ar taukskābi biju uz jūs iemitinājies šajās pastalu peldbaseinā sastaptajās un tad atkal atgūtajās, bet ar to jau arī pietie, lai pielīmētu ūsas un darītu krāsainas savas rabarberu stīgas |
|
|