no vieniem tas atkarājas, bet no otriem nevar saprast, ko prasa. es iesteidzos ātri pavardā un ir tāds jautājums - kas nodrošina man bruņas palikt neskartam lietū sniegū sniegū lietū. divas ejas bija brīvas un es ieskrēju pirmajās pagadījušamajās, lai izlīferētu starp barakudas melnādaino siluetu un dziesmusvētku siluetu melno apgarotību. es biju uz visām dūņām labi noklāts no vienas vietas, man pārmeta, ka nav daudzo to klavesīnu, kuru barankas paliek un atliecas, kad es visiem piedraudu ar sīvo. esbiju nodibinājis savas baseina čības tajā garajā atmosfēriskumā, kurā es biju un gribēju palikt, bet tad no manas iekšējās pasaules palika tikai plīvurs un darīja to ar atkārtojamības smiekliem. es iekliedzos, jo man kāds ieknieba, es iekliedzos, jo es nokodu mēli, es nokodu zobus un papīra gabalu no tualetes papīra ziepes pa gabalu un ziepju paliknis ar ūdens krānu kā divi čodari meklē manas zemapziņas dzīlēs stikla taru, kurai pielikt māksliniecisku marku ar bēkona sinedrioniem un sienāžos apsēdies labi sakulis olas un rokas tur klēpī, kas tālāk būs |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
