Hmmm, pārāk pieķerties un dievināt vispār nav labi - ne lopam, ne cilvēkam (tajā skaitā bērnam), ne kādai nodarbei;)
Zināmās lietās noteikti;)
A kas būt tā lieta kurā ne?
Dzīves/dzīvošanas mīlēšanā kopumā, nevis koncentrēšanās uz vienu objektu, bet hmmmm... ka lai pasaka - iekšējās gaismas izstarošanā pret visu: sevi, apkārtējiem, katru lietu, ko dari;) Bet tas, protams, tikai mans viedoklis;)
Visā visumā varētu piekrist. Mazas bažas manī rada doma, ka pārāk aktīvi starojot var sevi nodedzināt vai kādu citu. Arī, protams, tikai izsaku savu subjektīvo viedokli. :)
Arī var;) Varbūt viss atkarīgs no tā, kāds gaismas avots iekšā - svece, pavards vai atombumba;)
nu re, atgriežamies pie mērenības :D
Nuuu, te ir drusku kas cits - man šķiet, ka pats nemaz nevar noteikt, kas ir iekšā - svece vai ugunsgrēks, tas ir no dzimšanas dots, no mums ir tikai atkarīgs, cik lielā mērā mēs to gaismu dedzinam un laižam ārā - var nesildīt nevienu, var sildīt sevi vai visu pasauli;)
Aha, aha. Tik vien kā gribas piemetināt. Ja iekšā ir svece un mēģini visu pasauli sildīt, tad ātri vien tā svece izdegs. Savukārt, ja ar atombumbu kādu vienu konkrētu, tad ātri vien ar staru slimību aizies tas konkrētais. :)
Aha un ne vien konkrētais, bet arī viņa radi, draugi un tuvāko 5 māju kaimiņi!;D
wow. Šis nu gan ir makten smuki pateikts.